piektdiena, 2012. gada 24. februāris

Brīvsolis un sniega prieki istabā! :D


Šorīt bija tāds laimīgs rīts - mīļotais vīrietis savus darbus saplānojis tā, ka ārpus mājas viņam jābūt tikai pēcpusdienā. Un tas nozīmē to, ka agrā rīta pastaiga ar suni tiek man! Turklāt nesteidzoties. Un vienai pašai:))) Tas tā notiek tik reti. Un tad, kad notiek - tie ir mazi svētki! Brīvsoļa svētki! :)))
Lēni un nesteidzoties sunim ļauju apostīt visas ceļmalā  esošās sniega pikas, sētas stabus un ietves maliņas:D Un pati tai pašā laikā priecēju acis ar gaismas spēlēm uz māju sienām, daudzajām peļķēm un atspulgiem tajās, pavasarīgajiem koku zariem un melnajiem svešzemju strazdiem. Tiem ir tik spilgti dzelteni knābji! Nodomāju, ka tādā krāsā būtu skaists lietussargs:D Un kā smaržo gaiss! Spirgti un pavasarīgi, un pēc kūstoša sniega.
Uz Kāpu ielas ieraugu  rudu kaķi kādas mājas otrajā stāvā. Tik gleznaina bildes sanāktu - pie sevis nodomāju, bet neskumstu, ka nav līdzi fočika. Jo prātā jau tā bilde paliks. Iespējams vēl labāka kā sanāktu. Ja bildētu.
Abi ar suni lēnām nokāpjam līdz jūrai. Tā šodien pavisam slinka. Un pelēka. Varbūt gana iztrakojās vakar, kad pat pagalmā varēja dzirdēt tās plīstošo viļņu troksni pret krastu... Bet pūpolkoki gan! Tik koši! Atceros par telefonu kabatā un top šī. Laris pie otras rokas rausta mani... Zaļš ar sarkanu, violetu.Un vēl sazin cik toņiem un tonīšiem... Saskan taču? ;)))
Un tad jau pamazām uz māju pusi. Ar izvēdinātu galvu un ilgām pēc savējiem. Cik gan reizēm maz vajag, lai sailgotos...
Arī pēc pavasara. Šķiet, ka pa visam nesen bija tik auksts, ka ārpus mājas nemaz negribējās iet. Savā ziņā tās bija tik garas dienas...
Tad reizēm sagādāju Ievai sniega spēles istabā. Vajadzīga tikai izturīga bļoda un tīrs sniegs. Pārējais viss notiek pats no sevis. Vismaz Ievas viengadnieces vecumā. Pētīšanas un atklāšanas prieks... Tik vienkārši un dabiski:)))



Tu domā, ka sniegu var ēst? Hm, neesmu pārliecināta... Man šķita, ka tā saka Ievas samulsušais acu skats.
Es mīlu Tevi!:) Tu mani arī?
Pai!:)) Šādi Ievai pasakot vienmēr nevilšus ar smaidu nodomāju par Aiju un viņas mīļajiem Pai pūkaiņiem.Re ko nozīmē asociācijas:D
Redzi, kā vajag?
Šad tad šo rotaļu atkārtojam. Un katru reizi tā sanāk mazliet savādāka. Kā saka - divreiz vienā upē neiekāpsi:D

6 komentāri:

  1. Ļoti mīļi, ka es asociējos :)) Tik silti ap sirdi palika! :) Pai jums visiem :))

    AtbildētDzēst
  2. Cik burvīgas bildes! Un suns absolūti neatvairāms. Un kā es Tevi saprotu par brīvsoli... Bija jau gandrīz aizmirsies, kā ir, kad kāds no bērniem vēl tik mazs, ka nav atstājams.

    AtbildētDzēst
  3. Priecājos kopā ar Tevi par Tavu brīvsoli! :) ... un bērns un suns... nu kurš gan spēj palikt vienaldzīgs! :)

    AtbildētDzēst
  4. Ievas, suņa un sniega bļodas kopbildes ir kapitālas! Cik interesanti, bet man arī, katru reizi sakkot "Pai", prātā nāk Aija no Pai! plīša mīluļiem:):)

    AtbildētDzēst
  5. Cik mīļi mazais ar zvēriņu dzīvojas! Laimīgs bērns!

    AtbildētDzēst
  6. Pūpolpavasaris...skaisti!Tava divvientulība tā vērta, lai justos labi un noilgotos!Un tās bildītes ar Ievu un suni- saldas!

    AtbildētDzēst