Pavasaris:))

Pavasaris galvā, pavasaris sajūtās. Un aiz loga! Tā pa visam pārliecinoši:)) Pastaigas nemanot kļūst aiz vien garākas un garākas un  pēc pāris stundu staigāšanas mājās pārnākot pārņem tāds patīkams nogurums. Tad negribas vairs neko trakulīgu, vien piesēst un kopā ar Ievu nodoties grāmatu pasaulei. Šobrīd mūsmājās izdevniecības "Zvaigzne" http://www.zvaigzne.lv/lv/ izdotā Andrusa Kivirehksa "Lote no izgudrotāju ciema" lasīšana.

Grāmata ir burvīga! Manuprāt piemērota dažāda vecuma bērniem un ne tikai tiem... :)))

Aizraujoša bilžu pasaule! ( Un tā nemaz nevar būt savādāka, ja pie grāmatas ilustrācijām strādājuši trīs igauņu mākslinieki un arī mūsu Laima Puntule!:))))  ) Šobrīd  grāmatas bildes meitu vairāk vilina, ne manis priekšā lasītais teksts.(Vismaz pagaidām, mierinu sevi ar domu, ka pienāks arī mans laiks:D ) Turklāt  Ieva visu pati, pati:D Gan grāmatu no plaukta paņems pati, tas nekas, ka liela un smaga, gan lapas pati šķirs, gan arī pati " lasīs" skaņā balstiņā... vien man jābūt pelēkzilo acu skata attālumā...
 Tāpēc kamēr Ievai "Lote", man Anitas Nairas "Dāmu kupeja".

Vai var iepazīt Indiju, Indijas sievietes tās nesastopot? Šķiet lasot šo grāmatu var gan.Vismaz mazliet! Smalka, nopietna un ļoti krāsaina grāmata. Tā uzrakstīt par sešu, vienā vilciena kupejā braucošu, sieviešu dzīvēm! Reizēm asaras bija grūti valdīt, reizēm tik ļoti gribējās cerēt, ka sliktais tai, vai citai grāmatas varonei ies ar līkumu. Biežāk gan negāja viss...
Un tomēr grāmatas sajūta nav bēdīga, vai smaga, drīzāk gan gaiša un cerīga.
No grāmatas lappusēm ik pa brīdim novējo dažādu, man nezināmu Indijas ēdienu aromāts:)) Grāmatas nobeigumā ir arī dažas tradicionālās receptes, kuras ja ir vēlēšanās var izmēģināt. Te viena no tām! Domāju, ka šo spētu pagatavot pat es, tik jāsameklē kur var atrast kokosriekstu pienu...:))

Apams (rīsu pankūkas)
450 g nevārītu gargraudu rīsu
4 tasītes kokosriekstu piena
šķipsniņa cukura
šķipsniņa sāls
1 tējkarote rauga, kas iejaukts 3/4 tasītes remdena ūdens

Vāriet rīsus, kamēr tie iegūst patīkamu, miltainu tekstūru, pēc tam labi samaisiet ar kokosriekstu pienu, kamēr izveidojas gluda mīkla. Pievienojiet sāli, cukuru, raugu un ūdeni. Atstājiet visu uz divām stundām nostāvēties. Ieeļļojiet mazu voka pannu vai apmēram 18  cm platu cepamo pannu ar nepiedegošu virsmu. Lieciet pannu uz vidējas uguns. Ielejiet pannā mīklu un veikli groziet, lai mīkla izplūst līdz pannas malām. jāizveidojas pankūkai, kas ir malās plāna un vidū mazliet biezāka.Pārsedziet un cepiet kamēr apams ir zeltaini brūns. Apams jāpasniedz karsts.

 Grāmata tagad jau izlasīta, bet domas vēl kavējas pie tās... Priekš sevis secinu (jau kuru reizi? ), ka sievietes visā pasaulē ir sievietes, lai kādi būtu dzīves apstākļi un tradīcijas...  Visas skumstam un priecājamies par vienu un to pašu...:)))

Pūpoli gan laikam Indijā neaug:D Tie mūsu pašu:)) Mīksti un pūkaini! Un tik skaisti! :))

 Ieva pētniekojas -  nespēj pretoties pūpolu šarmam:))

Dažas dienas atpakaļ uzšuvu Ievai  šos svārkus  - domājot jau par vasaru. Bet meitēns tos valkā jau tagad.  Svārki elementāri -  taisnstūris un platā gumija. Tieši tādi, kādus reiz lellēm šuvu:D Tikai meitēnam šujot prieks daudz reiz lielāks:)))

Bez mežģīnītes jau nu nekādi! :))) Jā, nu ne gluži šādas, bet līdzīgas ledus mežģīnes vēl mazliet gar jūras krastu ejot ieraugāmas:)))

Atskatoties uz "ķirbīšu" dienu:D

Rīts modās solot sauli, bet galu galā pelēku mākoņu pilnas debesis...
Aiz virtuves loga vējš ik pa laikam rauj no kokiem lapas un izkaisa pagalmā kā krāsainas, košas vēstules. Velku Ievai siltās drēbes un abas ejam mēģināt kādu no tām izlasīt...

Viens otrs koks jau gandrīz kails, bet tur pat blakus - kāds vēl lepni māj ar zeltainām lapām.

Koša un mazliet smieklīga šodien dienasgaismā izskatās puikiem šūtā taša ar kuru pēdējā oktobra vakarā abi devās saldumu meklējumos. Saldumu taša vien tikai uz vienu vakaru:D
Tagad tajā puikām ir doma likt iekšā visu ko - sākot ar lietām skolai, līdz pat maizes kukulītim... Tad jau manīs kā tur ar to tašu galu galā būs:))

Taisnības labad gan jāsaka, ka konču medībās puiki nedevās tikai ar tašu vien! Bija paķēruši līdz arī veco, pīto grozu! Izrādās - tajā esot foršāk mest iekšā končas - varot trāpīt no lielāka attāluma:DD

Šogad pirmo reizi puikas kopā ar draugiem sakrāsojās un visi kopā gāja lūgt saldumus. Ik pa laikam gan zvanīja uz mājām un atskaitījās, kā viņiem iet. Pietiekoši lieli, lai gribētu iet kopā tikai ar draugiem, bet vēl ne tik lieli, lai vieni paši justos droši...
Jāsaka godīgi, ka man prāts bija mazliet nemierīgs viņus vienus tā palaižot tumsā. Bet negribēju būt arī tāda kā cāļu māte, kura cenšas savus putnēnus pasargāt zem spārniem visu dzīvi. Galu galā - vīrieši taču! :))

Ieva protams vēl neko nenojauš par saldumiem, par raganām un citiem mošķiem:D Viņā izbrīnu rada brāļu krāsainās sejas un krāsainu papīriņu kaudze uz galda:)))

Šogad "ķirbīšu" dienā iztikām bez ķirba:D Tā vienkāršā iemesla pēc, ka puikiem bija visādas citādas iešanas un darīšanas, ka šoreiz ķirbja grebšana viņiem nešķita aktuāla. Jāsaka, ka mums - pieaugušajiem šī diena vairāk saistās ar bērnu blēņošanos, maskošanos un tamlīdzīgām izdarībām, ne īstiem svētkiem. Kas zin, kā būs nākamgad.

Bet viens ķirbjveidīgs aksesuārs tomēr rotāja mūsu mājas durvis:)))
Šis te lielais kartona ķirbis, kura autors ir Daniels! Tagad tas gan ir aizceļojis uz zēnu istabu un pagaidu variantā piesprausts pie sienas blakus Latvijas kartei...

Krāsainu un košu novakari Jūsmājās! :))

Pirmais zeķu zvērs mūsmājās:))

Mūsmājās uzradies pirmais zeķuzvērs!:))))
Jau kādu laiciņu skatījos citos blogos un priecājos par šiem omulīgajiem zvēriņiem, bet man bija žēl bojāt jaunas zeķes:D

Bet vakar - izvelkot no skapja kādu sen necilātu kasti tajā atklāju vienu, mazu, noklīdušu, sen aizmirstu Daniela zeķi no viņa pirmajiem dzīves gadiem. Atcerējos pat kā toreiz zeķi kastē ieliku. Zeķīte bija tik mīksta, ka man necēlās roka to izmest, ieliku kastē ar domu ka varbūt otra zeķe radīsies un tad atkal būs pāris. Bet otra zeķe izrādās ir aizklīdusi nezināmos ceļos... un līdz šim laikam nav radusies. Tātad arī neradīsies vairs. Un Daniels pa šo laiku ir tā izaudzis, ka zeķe vien uz diviem kājas pirkstiem der:D

Tā kā manā rīcībā bija tikai viena zeķe, tad tapa šis mazais dīvainais zaķis, bet varbūt tas ir mazs monstriņš, vai cits meža dīvainītis. Jo vairāk uz to skatos, jo vairāk neesmu tik pārliecināta ka tas ir zaķis:D tāpēc arī izpalika bubulīša aste kā zaķim pienāktos...

Zeķi griezu no valnīša līdz gandrīz papēdim ar domu, ka tā izveidošu ausis. Bet papēža daļa būs seja - kā jau visiem citiem normāliem zeķu zvēriem tas ir pieņemts:))) vēl nogriezu zeķes pirkstgalu - tā līdz šūtajai vīlītei. Izvilku uz kreiso pusi un ar sīkiem dūrieniem sašuvu ausis. Ausu daļu centos noapaļot. Izvilku uz labo pusi, izstumdīju ausis uz āru, sašuvu pogas sejai un ar dziju iešuvu muti. Saliku puncī gan sinteponu, gan smalkus auduma atgriezumus - lai smagāks un stabili stāv. Kaut gan šim zvēriņam prasījās pēc aitas vilniņas. Bija tāda sajūta, ka būtu jauki tā. Bet tā kā vilniņas nebija, tad iztiku tā kā ir. Kur Jūs pērkat aitas vilnu? Vai to tā vienkārši vispār var nopirkt? Ja vien nav draugu, kuriem kūtī aug aitiņas:)))?
Aizšuvu zeķes purngalu ciet un viss. Laikam pats elementārākais zeķu zvērs kāds vien var būt, jo radies tikai no vienas zeķes:D
Ausu daļā, tur kur bija zeķei valnītis, veidojās tāds izspīlējums - tur iesēju "dzijas banti" - vienkārši tur kaut kas prasījās:))))

Tējas laiks....:)))

Un gulētiešanas laiks...:))

Bet mums - pastaigas laiks:)))

Siltas brīvdienas Jūsmājās! :)))

Esmu iemīlējusies! Oktobrī! ;)))

Esmu iemīlējusies! Oktobrī;))))
Kā man patīk šis laiks! Krāsainas lapas, saule un lietus, vēji, kuri sakuļ putās jūru un tā pikti šņāc aiz kāpas, jo nevar vējiem neko padarīt... Miķelīši dārzā un košas mārtiņrozes, kā kautrīga meitene nosarcis mežvītenis ap priedi. Ātri tumstoši vakari - līdz ar tumsu visi mīļie pārrodas mājās. Sveču rotaļīgās ēnas pret sienu kaut ko klusi, klusītēm stāsta... Kaķa dzirnaviņu rāma rūkoņa un kanēļa smarža virtuvē. Oktobris šogad kļuvis par = omulību.

Lai omulīgāk mājās - uzšuvu spilvenu no mīļotā vīrieša vecā krekla. Četras vīles un viss! Aizdarei izmantoju krekla aizdari;))) Jā, vēl aplikāciju sirsniņa - bērnu priekam;))

Un te - tas, kas palika pāri no krekla... gan jau radīsies pielietojums;)))

Oktobris arī grāmatu laiks;)))
Ar neatslābstošu interesi izlasīju šīs divas atlikušās Lārsona grāmatas. Žēl, ka ceturtās grāmatas nebūs... Tiešām sen ar tādu kāri nebiju "apēdusi" grāmatu - lapu pa lapai nežēlojot arī miegam atvēlētās stundas.
Bija brīži, kad lasot centos piedomāt,saprast, kas tad īsti ir tas, ko rakstnieks ir izmantojis savos darbos, lai turētu lasītāju savā varā līdz pašai pēdējai grāmatas lapai. Ja godīgi, tad tā arī nesapratu. Vienu brīdi šķita - teju, teju sapratīšu, bet tad aizlasījos tā, ka attapos vien grāmatas beigās... Lasot bija tāda klātbūšanas sajūta. Varbūt tā arī ir atbilde;)))

No bērnu grāmatām šobrīd lasām šo;)) Jura Kronberga "Mākoņu grāmatu" - izdota izdevniecībā Liels un mazs" ar Anetes Meleces jaukajām ilustrācijām.

Viens otra no dzejoļu rindiņām pielipusi un dienas gaitā šad tad dungojas līdzi...

Dažreiz mākoņu karogi plīvo,
jo mākoņiem var būt sanāksmes tieši tur, kur tu dzīvo.

Dažreiz ļoti klusa no mākoņiem birst balta krusa.

Mākoņi nemirst,
tik izklīst ar vēju...

Un bez tam - tu pats lielā mērā nosaki, ko redzēt...


Oktobra mēnesī, kad mākoņi zied...

Mākoņus debesīs viegli atrast. Vai mākoņus vispār var saprast?

Tā vien šķiet, ka jāsagaida vasara un tad ar bērniem jāatguļas zālē un vēlreiz jālasa Mākoņu grāmata;))))

Mīļu nedēļas nogali Jūsmājās! ;)))