Papīra masku tapšana:)))

Agrā Jāņu rītā (jā, jā, pirmsākumi bija torīt:) nenāca miegs un mēs abas ar Ievu plucinājām vecās reklāmas lapiņas sīkos gabaliņos. Inčīga nodarbe...  Ievai sākumā tā īsti nesanāca, bet uz beigām plucināja jau ļoti profesionāli! ;))

Papīru plucinājām ar noteiktu domu, nu vismaz es:D Gribēju pamēģināt no papīra izveidot bērniem maskas. Atceros, ka bērnībā māsas mācoties mākslas skolā darīja ko līdzīgu.

Jā, mēs darījām tā - saplucinājām vecās reklāmas lapiņas, pielējām tām ūdeni un maisījām, maisījām, maisījām... Var izmanot arī papīra dvieļus, tualetes papīru, bet man bija žēl postīt derīgas lietas:D

Droši vien papīru var samīcīt, samaisīt arī ar rokām, man bija slinkums un mēs izmantojām virtuves mikseri:)))  Pat Larim šķita interesanti ko mēs tur tā maisam:D

Sapratis, ka tas nav nekas garšīgs, suns mums uzgrieza muguru...

Kad ieguvām daudz maz viendabīgu masu, tad nospiedām lieko ūdeni un pielējām PVA līmi. Līmi nelēju daudz, tikai kādu bišķi, varbūt kādu ceturto daļu no pudelītes. Un visu kārtīgi samaisījām.

Tad ar pirkstiem izveidoju vienu ģīmīti, Daniels otru un likām tos žāvēties uz sieta. Manā gadījumā gan siets bija veļļuka groziņš:D Sanāca tāds divstāvīgs siets:)))

Un atstājām žūt. Žuva ilgi, kādas piecas dienas, bet varbūt pat nedēļu, precīzi vairs neatceros. Iespējams žuva tik ilgi tāpēc, ka tonedēļ pagadījās lietains laiks.

Tādas izskatās izžuvušas maskas. Daniela maska atgādina pirātu, jo Larim ienāca prātā uzlekt uz krēsla uz kura dēls savu masku bija nolicis...

Ievas maska gatava. Izkrāsojām ar guaša krāsām un ar karsto līmi maskas sānos pielīmējām suši kociņu, lai masku varētu turēt rokās.

Daniela maska gaida savu saimnieku no laukiem, lai tiktu pabeigta un iesaistīta rotaļās... Bet Ieva jau maskojas un baida Lari. Suncim šķiet, ka  ir uzradies kāds dīvains radījums, kurš noteikti kārtīgi jāaprej! Tā no visas sirds! :D

Lai jautri Jūsmājās! :)))

Zīmēšana ar guašu un ziepju skaidiņām, kāds mirklis Pēterdienā:)

Kādā lietainā dienā divatā ar Ievu nolēmām pazīmēt, bet tā mazliet savādāk kā citas reizes...:))
Ieva cītīgi rīvē ziepes. Ieraudzīja, ka es to daru un uzstājīgi pieprasīja šo darbiņu sev:D tā divatā sarīvējām visu ziepju gabaliņu.

Tad ziepju sajaukšana ar pusglāzi silta ūdens un guaša krāsu. Mēs izmantojām divas krāsas - sarkanu un dzeltenu.

 

Ieva tik rūpīgi maisīja, ka skatoties uz viņu bija jāsmaida:)

Tad kārotās otas rokā un...:))  ļoti labi noder Kristiāna un Daniela papīru krājumi:D

Māksliniecei pirksti ātri sasmērējas ar krāsu un tad tie ir jānoslauka:D

Sākot krāsot otru lapu Ieva pati nonāk pie secinājuma, ka ar pirkstiem zīmēt ir ērtāk, otas tiek noliktas malā un tiek gleznots uz nebēdu:)))

Bet otas nest prom arī nedrīkst:D Tās ik pa laikam tiek pamēģinātas vēl un vēl:))

Ievas ziepju skaidiņu gleznojumi - dāvanas tētim un vectētiņam vārda dienā. Tās viņi abi svin vienā dienā, nav nekāds brīnums, ja vārdi vienādi:D

 Šie zīmējumi gan žūst ilgāk kā vienkārši guaša krāsas gleznojumi. Pilnīgi sausi bija tikai otrā dienā. Ar tādu mazliet telpisku struktūru un žūstot drusciņ sakrokotu lapu.

Un tad jau klāt Pēterdiena. Un  ikgadējais brauciens uz Kolku. Vienmēr īpašs un katru reizi savādāks...:)))

Kolka kādreiz padomju laikos bija slēgtā zona. Tur nevarēja nokļūt vienkārši tāpēc, ka vēlies redzēt kā saule riet jūrā... Ja tā padomā, tad nemaz tik sen tas nebija...  
Mīļotais vīrietis  -  toreiz vēl  skolnieks, Kolku un tās apkārtni izbraukāja ar divriteni, iepazina interesantus cilvēkus un dzirdēja tādus stāstus par dzīvi, ka ikreiz, kad viņš padalās savās atmiņās arī ar mani, es varu tikai lūgt, lai pastāsta vēl maz drusciņ:))) Tie man šķiet tik īpaši. Šie stāsti par folkloras materiālu vākšanu Kolkas pusē padomju gados...

Šoreiz Kolka mūs sagaida ar aukstu laiku, ir tikai desmit grādi un lieli odu mākoņi, kuri sīc apkārt. Tāpēc svētku galds jūras krastā paliek neuzklāts, bet saules rietu izbaudām pilnībā:)))

Pikniks mašīnā nebūt nav sliktāks kā smiltīs:)) Šoreiz par to pārliecinājāmies, savā ziņā pat jautrāks:D Bet tomēr ceru, ka nākamā Pēterdiena Kolkā būs silta:)))

Lai siltas un prieka pilnas brīvdienas! :))

Mazliet jūras, mazliet dejas:))

Meža zemenītes zied:))

Smaržo pēc vasaras, nesen pļautas zāles un saulē sasilušas zemes. Baso kāju sezona :)))  Aizvakar naktī lija pamatīgs lietus un nakts lielāko daļu varēja vērot zibeņu rotaļas debesīs, vēl šodien par lielajiem lietiem liecina  peļķes uz ielām.

Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas  iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D

Pirmās smilšu kūkas.

Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.

Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.

Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.

Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?

Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.

Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))

Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!

Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...

 Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))

Kristīnes jūras koki ar zvaniņiem tik lieliski, ka no prāta neiziet.
 Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.

Ieva pati izdomāja, ka var izrotāt arī kāju. Tā mazliet indiešu meiteņu stilā laikam:D

 Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))

Reklāmas lapiņas pārvēršas tauriņos raibos:)))

Brīdī, kad dārzā parādās pirmie sniegpulksteņu asniņi, skaidri zinu, ka klāt ir pavasaris. Tos ieraugot vienmēr atceros bērnību un pirmo pavasari, kad kopā ar vecmāmiņu bridām pa sniegu skatīt mazos brīnumus zem vecās ābeles. Man šķiet es toreiz biju apmēram Ievas vecumā (1,5gadi???) Nākamajā gadā jau es pati vedināju vecmāmiņu meklēt sniegpulksteņus -  pa visam drīz pēc Jaunā gada:D Laika izjūta bija cita un brīnuma sajūta arī...

Mirklī, kad sniegpulksteņu jau ir tik daudz, ka tie uzrodas arī vāzē, tad jau var sastapt arī taureņus:)))
Mūsmājās tos var sastapt gandrīz katru gadu arī istabā - no Daniela bērnudārza laikiem tā...:))
 Vajag pa visam maz, lai salidotu raibu raibie tauriņi.

Mēs tauriņu tapšanai izmantojam vecās reklāmu lapiņas:D

Sagriežam daudz, daudz mazu lapiņu (mūsu izmēri 5x7cm ). Daudz tāpēc, ka ar pāris tauriņiem nekad nepietiek:D

Tad no viena stūrīša sākam locīšanu -  tā, lai veidotos it kā ermoņikas:D

 Pēc tam vajadzīgs vien mazs dzijas, vai diega galiņš.

Tauriņš ir dzimis! :))

Pēc mirkļa viņš vairs nav viens! :)))

Kādai ļoti patīk piedalīties tauriņu dzimšanas procesā:)))

Ievas centieni iepriecināt draugu...:))) Pie sevis smaidot nodomāju, ka tāds darbs varētu saukties - "Tauriņa skūpsts".

Lai šajā pavasarī Jūsmājās skūpstu  un buču daudz! :)))