Jāņu rīta ašā ideja:)

Izsmaržo jāņu zāles, vīst ziedu vainadziņi...
 Ievai pinot vainadziņu nebiju pārliecināta, ka viņa ko tādu liks galvā. Bet man par lielu pārsteigumu meitēns vainadziņu iemīļoja un vēl nākamajā dienā ik pa brīdim staigāja ar to:D

Šis līgo vakars man paliks atmiņā ar gaišām debesīm, skaistiem mākoņiem, lielu vēju Siguldas pusē un jasmīnu smaržu istabās. Žēl, ka izpalika ugunskurs, bet gan jau citu gadu arī tas būs:))

 Bet pašā Jāņu rītā spontāni izlēmām braukt uz Kurzemi. Ieva bez savas galvas rotas  nekur - pati uzlika galvā un uz auto prom:D

 Brokastis apvienojumā ar pusdienām Kuldīgas "Pagrabiņā".

" Pagrabiņš" iekārtojies kādreizējā rātsnamā. Jauks krodziņš, kurā vienmēr ir gardi ēdieni. Neteiksim, ka paši lētākie pilsētā, bet ne arī pārmērīgi dārgi. Vienīgais šīs vietas  mīnuss - reizēm diezgan daudz cilvēku, sevišķi ārzemnieku, tā ka var nākties pagaidīt. Jā, un uz terases nav bērnu krēsliņu, bet iespējams, ka man vajadzēja  pajautāt:D

Šoreiz izvēlamies sēdēt ārā uz upītes. Jā, jā, terase  ir uzcelta  tieši virs upītes. Baudot ēdienu var klausīties ūdens čalošanā :)))

Rāmām saruniņām tas nemaz netraucē, drīzāk gan otrādi - piedod tādu jauku noskaņu. Un kā pēc svētkiem arī cilvēku nebija daudz, nu vismaz sākumā.

No terases var priecēt acis par senatnīgo Kuldīgas arhitektūru..

Un arī bērnu delverības šeit nešķiet traucējošas, gluži otrādi, sastapām tikai labvēlīgus skatienus un smaidus:)))

Paēduši tālāk braucam uz jūru. Bet ieraugot, ka Ēdoles baznīcas durvis ir vaļā, nevarējām nepiestāt.

Svētdiena. Dievkalpojumu laiks.

Skanīga mācītāja balss. Koša baznīca. Sirdī  nemanot rodas svētku sajūta.

Ēdoles baznīca celta 1647. gadā gotiskajā stilā.  Ar šo baznīcu saistās kāds sens un bēdīgs stāsts. 1623. gadā  nesaskaņu dēļ Ēdoles muižas īpašnieku Verneru Bēru nogalinājis viņa  paša dēls. Baznīcu esot uzcēlis otrs īpašnieka dēls Johans Ditrihs, kurš pēc nāves apglabāts zem baznīcas sliekšņa. Johana doma bija, ka tādejādi viņš izpirks grēkus...

Jā, Ēdoles baznīcā ir  vienas no vecākajām skanošajām ērģelēm Latvijā. Un melni koka soli, lai ļaudīm atgādinātu par viņu grēcīgumu...

Pāri ceļam, gandrīz pretī baznīcai, kādreiz bijusi skaista māja. Mani uzrunāja tās otrā stāva logi. Varbūt kādreiz tā atkal parādīs garāmbraucējiem savu košumu...

Un tad jau Ziemupe:))) Ar tukšu pludmali un gaišziliem viļņiem.

Ejam apciemot Ziemupes kadiķus.

Saauguši veidojot neskaitāmas " istabiņas"...
Bet iespējams, ka tā vairs nebūs ilgi:(((  Kadiķi  šeit kaut kādu iemeslu dēļ iet bojā... Ne visi uz reiz, bet kāda daļa jau ir nokaltuši.

Klusums, tik bišu sanoņa un putnu dziesmas...

 

Atceļā uz auto pirmie zaķkāposti:))

Šūpoles jūras krastā. Ļaujamies Kurzemes vējiem:) Un tad ceļš uz Liepāju. 

Liepāja ar šaurām ieliņām man liekas feinākā  pilsētas daļa.

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle. Mūsu galamērķis.  Pulksten 18.00 katru vasaras svētdienu līdz 26. augustam skanēs  šīs baznīcas ērģeles kāda Latvijas ērģeļnieka izpildījumā. Šajā svētdienā spēlēja Kristīne Adamaite.  Sīkāk par koncertiem Te.

Man gan konci sanāca klausīties no baznīcas pagalma:D Ieva nebija noskaņota uzvesties mierīgi... Bet ar to jau mazu bērnu vecākiem jārēķinās;))

Savs labums bija - diez vai savādāk es tik ilgi staigātu pa baznīcas pagalmu un iepazītos ar Liepājas kaķi:D

Katedrālē nedrīkst fotogrāfēt, tāpēc bildes tikai no ārpuses. Zem kāpnēm noglabāta laika zoba skarta mātes skulptūra ar diviem bērniem.  Bet mazākā bērniņa krekliņam tāda mežģīne...:))) 

 Šajā baznīcā ir iespēja uzkāpt tornī un paraudzīties uz Liepāju no augšas. Šogad mēs šo iespēju neizmantojām vēja dēļ, bet pagājušajā gadā nenoslinkojām viss:)))

Skati, kuri paveras no augšas ir tā vērti! Tas tikai par vienu latu lielajiem un piecdesmit santīmiem mazajiem. Jā, kāpšana augšup pati par sevi jau ir piedzīvojums! Kāpēc? Kāpsiet augšup, tad sapratīsiet :)))

Lielais zvans bija Daniela kārdināšanas objekts:))

Pēc koncerta palēnām uz māju pusi, ar domu kaut kad vēl šovasar Liepājā atgriezties...

Lai silta un smaidīga nedēļa! :))

Drīz šur, drīz tur:D

Sestdiena drīz vienā Latvijas pusē, drīz otrā. Bez puikiem gan. Danielam jāpiedalās Jūrmalas kūrorta sezonas atklāšanas gājienā, Kristiāns iecerējis savus darbus, kurus nevēlas atlikt. Nu ja, pusaudžu vecums un tiesības pašiem izlemt, braukt līdzi, vai nē. Ievai tādu tiesību pagaidām nav:D
Jautājums par un ap mājām vēl joprojām atklāts. Tādēļ arī mērojam ceļu uz Saulkrastiem. Ieva Saulkrastos kādas mājas verandā mēģina tikt nevis kāpjot pa trepēm, bet lidojot. Īsāk sakot  - krītot. Otro reizi divu dienu laikā. Pirmais lidojums bija mūsmājās. Par laimi abi veiksmīgi. Tikai manas izbailes un Ievai kāds papildus zilums. Ieva kāpšanas jautājumā pārspēj abus puikas kopā:D
Mājupceļā kāds mirklis "Vīgantos" - krodziņā pie Gaujas no Murjāņu puses braucot. Otrpus Gaujai "Rāmkalni". Šeit piestājam tad, ja kārojas rāmāku gaisotni un ēdienu ar mājas garšu.
Atceros, kā pirmo reizi krodziņā ieejot mazliet apjuku - šķita, ka galdi saklāti kādam svinīgam pasākumam. Uz galdiem glīti salocītas salvetes, sveces. Nebiju gaidījusi ko tādu no vienkārša lauku krodziņa ceļmalā. Interjers mazliet "velk" uz padomju laikiem, bet to visu atsver krodziņa saimnieku šarms un gardie ēdieni.
Mums pat ir sava izdomāta leģenda par krodziņa mājas tēvu:))) Esam izfantazējuši, ka saimnieks kādreiz padomju gados ir strādājis kādā slavenā Rīgas krogā, līdz mūsdienās pats ir kļuvis par krodziņa īpašnieku. Tik staltu stāju un apkalpošanas kultūru bieži negadās baudīt:)) Nu ja, tā mūsu versija, kas zin, kā patiesībā. Iespējams kādu reizi saimniekam to tiešos vārdos pajautāšu un tad jau redzēs, cik tuvu, vai tālu no patiesības mēs būsim bijuši:D

Pasūtot ēdienu priecēju acis ceriņu ziedos. Atrodu vairākas laimītes pat īpaši nemeklējot. Un vēlos atkal kā bērnībā... Atmiņā ataust ceriņi "Mieriņu" mājās. Tos vienvasar  kopā ar māsām kārtīgi izšķirstīju laimītes meklējot - gribēju, lai tētis man uzdāvina īstu, dzīvu pērtiķēnu. Tas laikam pirmā zoodārza apmeklējuma iespaidā:D

Šoreiz našķojos ar aprikozēm pildītu vistiņu. Gardi gan:)) Kādreiz mājās varētu mēģināt atkārtot šo recepti.

Vakarpusē dodamies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem Saldus Kalnsētas parka estrādē.

Brīnos, ka cilvēku tik maz. To, kas uzstājas,  šķiet vairāk kā klausītāju. Pēdējās rindās -  ģimenes ar maziem bērniem. Arī ratos:)) Tāds mazs, mazliet atsevišķs burziņš :D
Kāds mazuļa tētis uzkrītoši skatās uz mums un smaida. Jau mazliet neērti paliek, mulsi smaidu viņam pretī. Viņš pieceļas un nāk tuvāk. Sveiki. Tu  taču esi Aigars - jautā mīļotajam vīrietim. Nu protams ne:D Vakara gaitā ik pa laikam sasmaidāmies. Gadās arī tā. Līdzīgu cilvēku jau netrūkst.

Priecēju acis raugoties uz dziedātāju košajiem brunčiem:))) Ausīm bauda klausīties skanīgajās balsīs:)))

Pūtēju orķestris "Rīga". Vai nav smuki? :))

Konča noslēgumā divu, man mīļu diriģentu sumināšana:)))

Mājupceļā prieks par jauko konci, par to, ka nenoslinkojām un prieks par vasaras mākoņiem. Ik pa laikam skaļi saucu - re! Paskaties! Ui, kādi tur! It kā tā pat nebūtu redzami:D

Jaunpils apkārtnē sastopam miglu.

Tik ļoti vasarīgas sajūtas. Siltas. Un mazliet kā piens.