Mūsu ģimenei patīk ceļot, bet ne vienmēr tas nozīmē doties garos, tālos ceļojumos. Bieži vien tas ir te pat netālu - gar jūru uz Kurzemes pusi. Uz Kurzemes pusi tāpēc, ka tad nav jābrauc caur Rīgu un ietaupās laiks.:)
Nereti mūsu galamērķis ir Mērsrags vai Kolka, retāk - Ziemupe, jo tā no mums tomēr sanāk tālāk. Kaut gan tur ir tādi kadiķi...un šūpoles pašā jūras krastā! Puikiem jau nu ļoti patīk tajās tā kārtīgi izšūpoties lūkojoties jūrā. Jāteic - man arī.:))
Te mazs gabaliņš Ziemupes kadiķu - viena no lielākajām un manuprāt arī skaistākajām Latvijas kadiķu audzēm.
Bērniem patīk kadiķos spēlēt paslēpes - kadiķi ar saviem zariem, augot viens otram cieši blakus veido tādas kā nelielas istabas.:)
Un vasarās te gaiss reibinoši smaržo pēc sveķiem, zālītēm, meža zemenēm...noreibt var vienā mirklī - rodas tādas interesantas sajūtas kadiķu vidū stāvot - it kā tūlīt, tūlīt pavērsies kāds neredzams priekškars un tu sastapties ar rūķi, laumiņu vai meža veci:D
Tur ir kaut kas no pirmatnības, kuras laikam jau mazliet pietrūkst ikdienā...
Te skats uz Ziemupes baznīcu. Man ļoti patīk tie atvērtie vārti:)
Šī baznīciņa ir vienkārša, bez torņa - lai nemaldinātu jūras braucējus. Vasarā tās durvis bija vaļā, ja sakārojās, varēja ieiet un uz mirkli vienatnē piesēst...Žēl, ka Latvijā tādu baznīcu nav vairāk. Bez šīs es zinu vēl tikai vienu, kuras durvis ir vaļā jebkurā diennakts stundā. Bet varbūt tas ir jau cits stāsts, par mums, par latviešiem.
No viena šāda Kurzemes brauciena mājās pārvedām jūras krastā atrastu sālsūdens nogludinātu koka gabalu, kurš mūsmājās nonācis kļuva par paliktni katliņiem:)
Paliktnis gan nāk no Kolkas jūrmalas, bet tāpēc ne mazāk mīļš:) Reizēm vakaros runājoties nejauši pievēršam tam skatienu un tad sākas - atceries toreiz Kolkā...jā ar Ievas ratiem pa tām kāpām...tās priežu beciņas...klau, bet saldētavā vēl beciņām jābūt...:)
