Raibā nedēļa...

Atskatoties uz šo nedēļu varu teikt, ka visa kā tajā bija gana. Gan smieklu, gan asaru, gan prieka, gan skumju. Nu kā jau dzīvē. :))

Vispirms jau astotais marts. Ieva ar savu pirmo rozi:))

Tas bija tik aizkustinoši! Ieva  ļoti centās izpētīt sev uzdāvināto puķi - nu tā no visas sirds! :)))  

Diezin vai pēc gadiem, saņemot ziedus no kāda zēna, viņa vairs to  pētīs tik cītīgi! :))) Bet tas nenozīmē, ka viņa par zēna dāvināto ziedu būs mazāk priecīga, tik būs jau mazliet iepazinusi pasauli. Es esmu laimīga, ka vēl vienam cilvēkbērnam soli pa solim varu atklāt apkārtnes burvību:)))

 Šeit rozes samīļošana.:)) Ak, mazā sieviete! :)))

Tai pašā laikā  - astotais marts ir manas māsiņas dzimšanas diena. Ļoti labi atceros to pavasarīgo rītu, kad mājās pamodos viena. Bija  mājīgs klusums, spīdēja saule un vienīgi sienas pulkstenis rāmi tikšķēja.

Pēc kāda brīža tētis slēdza vaļā durvis un teica, ka man piedzimusi māsa. Tas šķita tik neticami un skaisti :)))

Katru gadu sabučojot māšeli es atkal un atkal atceros to īpašo rītu...:)))

Šoreiz gan viņai savu dzimšanas dienu nācās pavadīt slimnīcā, kopā ar savu puisīti. 

Viss beidzās labi, bet satraukums bija man par abiem mīļajiem cilvēkiem... Ir tik sasodīti grūti tad, kad otram ir  smagi, bet Tu neko citu kā vien uzmundrinājuma vārdus pateikt vari... Par laimi drīz jau abi brauks uz mājām! :))) 

Tik mazliet neizpratnes par Rīgas slimnīcās pastāvošo kārtību manī ir gan - interesanti, kā vienā palātā var salikt divus svešus pretējā dzimuma vecākus  - māsu ar  puisīti un kādu tēti ar bērniņu. Var jau būt, ka es kaut ko nesaprotu, bet man tas nešķiet īpaši pieņemami... Saprotu, ka kara laikā, vai tamlīdzīgi ir vienalga, bet mūsdienās, tagad miera apstākļos...

Māsas vīrs izlūdzās maksas palātu savējiem, bet kā ar tiem vecākiem, kuriem tādas izvēles nav...:((

Tālāk mazliet par citu tēmu! :))) Te mana jaunā mantu glabātuve:D

Mīļotais vīrietis darba darīšanās bija Valmieras pusē un tur atrada šo veco lādi.

Foto nav īpaši labas kvalitātes, bet man gribējās parādīt kādas lietas var nopirkt pa 10 latiem.

Šī lāde varētu būt no 18 gadsimta, turklāt ozolkoka. Ja ļoti labi ieskatās, tad var redzēt, ka lādei bijuši apaļie apkalumi, kas nav nemaz tik bieži sastopami! Lāde sastiprināta ar koka tapām, atslēga  tai ir bijusi interesanta, iespējams, ka piekaramā.:D

Pagaidām lādi kārtīgi iztīrījām, nomazgājām, apstrādājām ar lineļļu.  Gribējās, lai lāde saglabā savu senatnes burvību. Nokrāsojot tā zustu.

Vasarā droši vien mēģināsim atjaunot apkalumus:)) Visticamāk, ka meklēsim tos Igaunijā. Bet varbūt kāda no Jums zin, kur var tādus rast te pie mums? :)))

Lāde tiks iekombinēta zem grāmatu plaukta, kurš drīzumā taps lielajā istabā! :)) 

Šīs vecās kafijas dzirnaviņas arī atceļoja no Valmieras, tika atrastas tur pat kur lāde. 

Puikiem bija lielie brīnumi par tādu agregātu:D Arī Ieva iemēģināja  -  kā tas ir griezt rokturi! :))

Tagad man tik jāmeklē kafijas pupiņas:))

Jā,  fonā redzami Kristiāna stādītie sīpoli! :)) 

Man jau sāk šķist, ka visās istabās kaut kas aug un zaļo pateicoties puiku aktivitātēm:D Nu jā, šad tad arī es ko iestādu, vai pārstādu;)))

Te mīļotā vīrieša no Rimi atvestais un manis pārstādītais baziliks, nu jau vairs bez bazilika nespēju iedomāties vasaru un kādu lielu daļu salātu:))) Un tā smarža, kas novējo virtuvē, kad noplūc kādu lapiņu...:)))

Vakar aizbraucām izvēdināt galvu uz Mērsragu, bijām mazliet par vēlu, lai sanāktu labas bildes, bet vienu tomēr parādīšu:))) Debesīs bija tik skaisti, rozā mākoņi, mazliet to atspīdumu bildē var samanīt! :)))

Kamēr lielie centās "ķert kadrus" no Mērsraga burvības, tikmēr viens mazs meitēns sargāja mammas cimdus un foto somu:)))

Bet šodien radīju vienai mazai meitenītei vārdā Madara dažas matu sprādzes.

Un vēl - šobrīd esot mājās, domāju par to, ka mēs, dzīvojot savā zemē patiesībā esam ļoti laimīgi, jo mums nav zemestrīču, orkānu un visādu citādu katastrofu... Tikai, iespējams, pārāk reti par to aizdomājamies, tai skaitā, arī es.

Turam īkšķi par tiem cilvēkiem, kuri šobrīd Japānā ir palikuši bez savām mājām...:((

Un vakarā -  pateiksim paldies par to, kas mums ir! Jo patiesībā - ir tik daudz! Vai ne? :)))