Māsa brāļa acīm un skolasbērniem noderīga lapa:))

Kastaņu sveces beidzot arī mūsu kastanim:)) Kaut kas tik valdzinošs tajās ir. Ziedi kā sveces un kā tauriņi. Tauriņsveces varbūt? :))

Kristiāns aizsāka, bet Daniels pabeidz zāģēt pagalma ozolam nokaltušos zarus. Manuprāt nav gluži īstais laiks, bet... ja puiki kokā uzrāpušies, tad zemē viņus dabūt nav tik vienkārši. Vismaz no laba prāta ne. Un Daniela gadījumā šoreiz vietā ir teiciens par zara zāģēšanu uz kura pats sēž. Gan bez sekām.

Šķiet, ka puikām mazliet pietrūkst tādu kārtīgu vīru darbu. Laukos tos vienmēr var atrast. Pilsētā?  Pēc mūsu ozola zaru apstrādes  abi zēni apcerēja domu iet zāģēt sausos zarus uz pamestas mājas pagalmu:D Pateicu kategorisku nē. Vēl tikai mazliet, mazliet jāpaciešas un tad jau abi varēs braukt uz laukiem. Pirmā nedēļa droši vien šķitīs fantastiski jauka vecvecāku lutināšanas gaisotnē, pēc tam jau ilgosies pēc mājām un draugiem pilsētā. Un burkšķēs par nebeidzamajiem lauku darbiem:D Nu gluži tā pat kā tagad, kad nav šo vīru darbu pietiekamā daudzumā.

Kamēr pieaugušie neredz top māksla:D Ieva tēta gādātos flomīšus izmanto radoši. Apzīmē pati sevi un ne tikai...
Danielam tas šķiet jautri un viņš šo procesu iemūžina -  pa kluso nočiepjot no galda manu fočiku, kaut pašam savs jau apklājies ar putekļiem no nelietošanas:D 
Tālāk Daniela stāsts bildēs un mani nedaudzi komentāri. Tātad kopdarbs. Ceru, ka Daniels man autortiesību atlīdzību nepieprasīs:D

Arī Larim nekas nav pret apgleznošanu. Mierīgi guļ un nekustina ne ausi, un pat ne astes galiņu.

 

Kad zīmēt apnīk, tad Ieva kļūst par gādīgu māmiņu Larim:)))

 

 

Vai mazu modes dāmu:)) Lakati, šalles un audumi ir viņas šī brīža rotaļlietu topā.

Kamēr divi jaunākie bērni radoši darbojās, tikmēr Kristiāns apcer tuvo skolas nobeigumu. Vakar ar tādu nožēlu balsī saka - rīt man pēdējā sporta stunda "Taurenītī". Pēc brīža piemetina, nu jā, Majoros tagad var mācīties līdz devītajai klasei, žēl, ka "Taurenītī" arī tā nesadomāja. Jā, diemžēl nesadomāja viss, priekšā stāv jaunās skolas izvēle.
Skolas mācību gada noslēgums nāk ar spēju atziņu, ka mācīties vajag priekš sevis:D Nevis priekš vecākiem, vai skolotājiem. Ar interesi pēdējās dienās tiek šķirstīta skolotājas Ilzes ieteiktā lapa skolas bērniem no pirmās līdz pat pēdējai klasei -  Uzdevumi.lv. Un ir pat pildīti uzdevumi! Arī valsts pārbaudes darbi. Gandrīz vasarā un aiz brīvas gribas!!!! Un ne atzīmju dēļ!!! Pasaule laikam iet uz galu:D

Drīz šur, drīz tur:D

Sestdiena drīz vienā Latvijas pusē, drīz otrā. Bez puikiem gan. Danielam jāpiedalās Jūrmalas kūrorta sezonas atklāšanas gājienā, Kristiāns iecerējis savus darbus, kurus nevēlas atlikt. Nu ja, pusaudžu vecums un tiesības pašiem izlemt, braukt līdzi, vai nē. Ievai tādu tiesību pagaidām nav:D
Jautājums par un ap mājām vēl joprojām atklāts. Tādēļ arī mērojam ceļu uz Saulkrastiem. Ieva Saulkrastos kādas mājas verandā mēģina tikt nevis kāpjot pa trepēm, bet lidojot. Īsāk sakot  - krītot. Otro reizi divu dienu laikā. Pirmais lidojums bija mūsmājās. Par laimi abi veiksmīgi. Tikai manas izbailes un Ievai kāds papildus zilums. Ieva kāpšanas jautājumā pārspēj abus puikas kopā:D
Mājupceļā kāds mirklis "Vīgantos" - krodziņā pie Gaujas no Murjāņu puses braucot. Otrpus Gaujai "Rāmkalni". Šeit piestājam tad, ja kārojas rāmāku gaisotni un ēdienu ar mājas garšu.
Atceros, kā pirmo reizi krodziņā ieejot mazliet apjuku - šķita, ka galdi saklāti kādam svinīgam pasākumam. Uz galdiem glīti salocītas salvetes, sveces. Nebiju gaidījusi ko tādu no vienkārša lauku krodziņa ceļmalā. Interjers mazliet "velk" uz padomju laikiem, bet to visu atsver krodziņa saimnieku šarms un gardie ēdieni.
Mums pat ir sava izdomāta leģenda par krodziņa mājas tēvu:))) Esam izfantazējuši, ka saimnieks kādreiz padomju gados ir strādājis kādā slavenā Rīgas krogā, līdz mūsdienās pats ir kļuvis par krodziņa īpašnieku. Tik staltu stāju un apkalpošanas kultūru bieži negadās baudīt:)) Nu ja, tā mūsu versija, kas zin, kā patiesībā. Iespējams kādu reizi saimniekam to tiešos vārdos pajautāšu un tad jau redzēs, cik tuvu, vai tālu no patiesības mēs būsim bijuši:D

Pasūtot ēdienu priecēju acis ceriņu ziedos. Atrodu vairākas laimītes pat īpaši nemeklējot. Un vēlos atkal kā bērnībā... Atmiņā ataust ceriņi "Mieriņu" mājās. Tos vienvasar  kopā ar māsām kārtīgi izšķirstīju laimītes meklējot - gribēju, lai tētis man uzdāvina īstu, dzīvu pērtiķēnu. Tas laikam pirmā zoodārza apmeklējuma iespaidā:D

Šoreiz našķojos ar aprikozēm pildītu vistiņu. Gardi gan:)) Kādreiz mājās varētu mēģināt atkārtot šo recepti.

Vakarpusē dodamies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem Saldus Kalnsētas parka estrādē.

Brīnos, ka cilvēku tik maz. To, kas uzstājas,  šķiet vairāk kā klausītāju. Pēdējās rindās -  ģimenes ar maziem bērniem. Arī ratos:)) Tāds mazs, mazliet atsevišķs burziņš :D
Kāds mazuļa tētis uzkrītoši skatās uz mums un smaida. Jau mazliet neērti paliek, mulsi smaidu viņam pretī. Viņš pieceļas un nāk tuvāk. Sveiki. Tu  taču esi Aigars - jautā mīļotajam vīrietim. Nu protams ne:D Vakara gaitā ik pa laikam sasmaidāmies. Gadās arī tā. Līdzīgu cilvēku jau netrūkst.

Priecēju acis raugoties uz dziedātāju košajiem brunčiem:))) Ausīm bauda klausīties skanīgajās balsīs:)))

Pūtēju orķestris "Rīga". Vai nav smuki? :))

Konča noslēgumā divu, man mīļu diriģentu sumināšana:)))

Mājupceļā prieks par jauko konci, par to, ka nenoslinkojām un prieks par vasaras mākoņiem. Ik pa laikam skaļi saucu - re! Paskaties! Ui, kādi tur! It kā tā pat nebūtu redzami:D

Jaunpils apkārtnē sastopam miglu.

Tik ļoti vasarīgas sajūtas. Siltas. Un mazliet kā piens.

Mazliet jūras, mazliet dejas:))

Meža zemenītes zied:))

Smaržo pēc vasaras, nesen pļautas zāles un saulē sasilušas zemes. Baso kāju sezona :)))  Aizvakar naktī lija pamatīgs lietus un nakts lielāko daļu varēja vērot zibeņu rotaļas debesīs, vēl šodien par lielajiem lietiem liecina  peļķes uz ielām.

Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas  iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D

Pirmās smilšu kūkas.

Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.

Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.

Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.

Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?

Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.

Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))

Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!

Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...

 Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))

Kristīnes jūras koki ar zvaniņiem tik lieliski, ka no prāta neiziet.
 Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.

Ieva pati izdomāja, ka var izrotāt arī kāju. Tā mazliet indiešu meiteņu stilā laikam:D

 Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))