Vizbulītes lūkoties.

Vienvakar braucām uz Ķemeru mežu vizbulītes lūkoties:))) Varētu teikt, ka tas ir mūsmāju pavasara rituāls. Ne jau lai saplūktu klēpjiem šo mazo, trauslo ziediņu ar smalko aromātu. Nebūt nē! Braucām izbaudīt mirkli un cilvēka maz skartu dabas stūrīti:)))

Zemu jānoliecas, lai sasmaržotu vizbulītes. Savā ziņā lokanuma un muguras inventarizācija:D Konstatēju, ka ar abiem ir ok.

Visapkārt pērnajās lapās paslēpušās zilie ziediņi. Vēl pāris siltas dienas un tad jau būs zils paklājs:)))

Šur tur starp zilajām ir arī pa kādai baltajai:)))

Un pa kādam vietējam iemītniekam...

Atpakaļceļā izdomājam iemēģināt kādu vēl nebrauktu ceļu gar Slokas ezeru. Sākumā viss bija labi, bet jo tālāk braucām, jo vairāk sapratām, ka šis ceļš piemērots vien traktoriem, jo sīki avotiņi steidzoties uz ezeru veido lielas peļķes. Griezām auto apkārt un braucām atpakaļ. Un iestigām:D Tā pa riktīgam. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Mēģinājām rakties laukā ar lāpstu, bet bezcerīgi.
Sazvanīju Danielu un viņš atbrauca kopā ar drauga tēti. Lielais džips tomēr mūs šoreiz nespēja glābt. Trose velkot satrūka vairākas reizes, bet mūsu auto neizkustējās ne par metru.
No savām netālajām  mājām atnāca vietējais tālbraucējs šoferis Anatolijs. Piedāvāja palīdzēt sameklēt traktoru. Traktoru atrada, bet pats traktorists nozudis nezināmā virzienā... Jāgaida rīts, jo kļuviss pa visam tumšs. Braucām mājās ar draugu auto un kaut kā neticējās, ka tas tiešām notiek ar mums. Ka auto tiešām tā arī palika uz mazā meža celiņa lielā dubļu peļķē. Viens pats pelēcītis tumsā:D
 Gustava tētis iesmēja, ka tādā vietā auto labāk atstāt neaizslēgtu, ja kāds gribēs tikt iekšā, vismaz logi paliks veseli. Tobrīd atcerējos par savu fočiku, kurš rātni guļot palika uz sēdekļa...
Mājās, ēdot vakariņas, apsmaidījām  šo situāciju. Parasti, kad filmās rāda ko līdzīgu nešķiet īsti ticami. Bet šoreiz arī mums pilns komplekts - gan izlādējās mans telefons, gan fočiks,daudz netrūka, ka vispār būtu palikuši bez telefona sakariem, nebija līdzi nekā ēdama Ievai un normālas lāpstas vietā auto bagāžniekā bija vien mazā sniega lāpstiņa... Pietrūka vien lielā, pelēkā vilka mežā vai septiņu laupītāju:D Un labi ka tā. Man tomēr labāk patīk laimīgas beigas:))) Un tādas tās arī bija - otrā rītā atbrauca traktors un pāris minūtēs mūsu auto izvilka. Pēc kārtīgas auto mazgāšanas nekas vairs  neliecināja par dubļu vannām Ķemeros:D
Brauciet prātīgi pa meža ceļiem, draugi!

Mamma = sieviete:)))

Mamma = sieviete, šis iedvesmojošais http://plumiite.blogspot.com/2012/04/mamma-sieviete-pieteikums-un-1-nedela.html Plūmītes aicinājums man nāca īsti laikā! Nu ļoti pat! :)))
Manas rokas  prasīties prasījās pēc kārtīgas lutināšanas! Un es rīkojos! Ar lielu azartu un smaidu pašai par sevi...:))

Vispirms nopirku gumijas cimdus. Beidzot es to izdarīju:D Līdz šim nekādi nespēju ar tiem sadraudzēties, šķita neērti un darbi tajos neveicās. Taču šoreiz nolēmu nepadoties! Noliku cimdus pašā redzamākajā vietā gan virtuvē, gan vannas istabā tā, lai sākot darīt ikdienas darbiņus par tiem neaizmirstu. Jāteic, ka sākumā pamanījos pāris reizes aizmirst tā vai tā:D Bet šodien konstatēju, ka cimdus vairs neizjūtu kā traucējošus! Tātad - cimdiem būt arī turpmāk! :)))
Pēc katras cimdu lietošanas rokas nomazgāju, nosusināju un rūpīgi ieziedu ar krēmu. Konstatēju, ka roku krēmi gandrīz visi ir izlietoti un steidzami jāatjauno to krājumi. Iesākumā izlīdzējos ar ķermeņa krēmiem - to kā likums parasti ir daudz vairāk:D
 Esmu ievērojusi - ja man ir tikai viens roku krēms, tad par tā lietošanu atceros  retu reizi. Ja krēmi ir vairāki - virtuvē, vannas istabā un vēl somiņā, tad ar lietošanu nav nekādu problēmu.

Bet uz šķēru noberztajiem pirkstiem pāris reizes dienā smērēju šo ziedi un nu jau tie ir veseli:))) Atceros, ka bērnībā mājās mammai bija līdzīga ziede un tā tika smērēta pat gotiņai, lai ātrāk sadzīst uz stieples saplēstais tesmenis. Sīkāk par "Eviju" var palasīt te  http://evijasziede.lv/produkcija-ziedes. 

Ikdienā rokām veicu pīlingu divas reizes nedēļā, tā darīju arī šoreiz, tikai mazliet ilgāk un rūpīgāk - izmasēju katru pirkstiņu atsevišķi:))) Pīlingam esmu iemīļojusi kafijas biezumus, jo tie vienmēr ir pa rokai un ir dabīgi:D

Pēc pīlinga, lai rokas justos pilnībā laimīgas, sagatavoju viņām masku. Saspaidīju divus siltus, vārītus kartupeļus, (kartupeļu vietā var lietot arī vārītus burkānus) pievienoju tiem divas ēdamkarotes silta piena un piepilināju pāris pilītes olīveļļas. Visu samaisīju putriņā, ērti iekārtojos pie kompīša, sameklēju kādu  filmu šeit http://lavalair.id.lv. Tad smērēju masku uz rokām, rokas ietinu plēvē, pēc tam dvielī un uz pusstundu baudīju dzīvi neko nedarot! Pirms tam gan bija jāsagaida Ievas pusdienas miedziņš, jo kopā ar viņu šāds process šobrīd nav iespējams:D 

Ko es neizdarīju? Nenolakoju nagus un neuztaisīju kādu īpašu roku lutināšanas vanniņu, nu piemēram rožu ziedlapiņās, vai tamlīdzīgi. Tātad ir kurp tiekties:D Un pats galvenais, ka gribas tiekties:))) Apvienojumā ar šīs nedēļas svārkiem:)))

Plūmīt! Mīļš paldies par iedvesmu! :)))) Reizēm vajadzīgs tik maz, lai dzīvei rastos jaunas un košas krāsas! :)))))

Raibās dieniņas:)

 Vēl pirms kāda brīža Lieldienas šķita tik tālu, bet nu jau attopos, ka tās pavadītas... Visā visumā raibas dieniņas:))

 Bilžu gan  no Lieldienām nav nevienas :((, vismaz pagaidām - Ieva no galda nemanot nočiepusi fočika atmiņas karti, kuru savā neapdomībā uz reiz neieliku datorā. Notiek meklēšanas darbi, bet pagaidām nav izdevies rast Ievas  atmiņas kartes slēptuvi. Sevi mierinu ar domu, ka vismaz fočiks nav noslēpts:D

 Mūsmājās sniegainās Lieldienas zaķi ievilināja mājā - viņš savas olas bija paslēpis istabās, un dažas šokolādes olas  pat kaķim domātajā zālē. (Šī bilde gan jau mazliet senāka, tagad zaļumi ir jau pamatīgi apgrauzti:D ) Ievai par to lielie brīnumi, puikām  - smiekli par māsas sejas izteiksmi:D

 Bet šo dienu lielākais pārdzīvojums gan man gan laikam saistās nevis ar Lieldienu svinēšanu kā tādu, bet ar Lari. Pastaigas laikā ar Danielu, viņš paspēja aizšmaukt pakaļ  kaķim un atpakaļ nenāca ne lūdzams. Vienu vārdu sakot - pazuda pie jūras krūmos. Visi kopā gājām meklēt, izložņājām  krūmus, pamestu māju pagalmus, sīkās piejūras ieliņas,  bet bez rezultāta. Jau paspējām apcerēt bēdīgāko variantu - ka sunci vairs neredzēsim...Tad iedomājos, ka jāieliek netā sludinājums par aizbēgušu bīglu. Stundas laikā bēglis atradās! :)))) Paldies jaukajiem cilvēkiem, kuri savā vaļā skrienošo suni notvēra un mums piezvanīja. Atkal ieraugot Lari,  gribēju viņu sabučot, manas domas mazliet mainīja vien viņa elpa:D - laikam krūmos bija pacienājies ar vecām zivīm:D

Pirms  pašām Lieldienām tapa pavasarīgi karodziņi.

 Noskatīti un iemīļoti pie Laines http://mammasrokas.blogspot.com/2012/03/milie-darbi.html, vien malu apstrādei ņēmu palīgā robainās šķēres. Iespējams, ka tā nebija laba doma:D Šķēres  noberza pirkstus, tā ka kādu laiku staigāju ar plāksteriem uz pirkstiem...laikam jāieeļļo tās un  tad griezīs vieglāk!??
Taču tā nebija vienīgā bēda:D Karodziņu virtene bija domāta mūsu mazajai, smaidīgajai draudzenītei Ketijai, kurai ne tikai Lieldienas jāsvin, bet mirklīti pirms tām arī pirmā dzimšanas diena...:)))) Man šķita, ka virtene, lai tā smuki izgludināta nonāktu pie jaunās saimniecītes, pirms tam būtu jāizmazgā veļasmašīnā vissaudzīgākajā režīmā. Ieliku maisiņā un liku mazgāties. Pēc tam atverot maisiņu nevarēju vien beigt sevi strostēt par tik neprātīgu ideju. Visa virtene bija samudžinājusies:((  Nācās pārtaisīt...

Te procesā - viens virtenes gals jau kārtībā, otrs vēl tikai top un tāpēc piesaistīts šujmašīnai. Galu galā viss beidzās labi. Bet atcerēšos mūžam, kā un kam šuvu pirmo karodziņu virteni:D

Pirmssvētku noskaņās sadomāju "uzprišināt" Ievas mājas krekliņu. Apspriedos ar Ievu un aiziet!

Rezultātu Ieva pārbauda.

Tā ļoti cītīgi pārbauda...

Un tad - var jau manīt, ka ne  vairs zaķis, bet nebēdnības prātā:)) Pēdējā laikā to sevišķi daudz un liela daļa no tām saistīta ar kāpšanu - jo aukstāk, jo labāk:D Ir iemēģināta virtuves skapīšu augšējā atvilktņu rinda, arī savā krēsliņā ierāpjas bez problēmām, ja vien ir atrasta kāda lieta uz kuras mazliet pakāpties. Un ne pa visam nelīdz vārdiņš -  nedrīkst. Pēc mirkļa tas jau ir aizmirsts un Ieva kāpj atkal...

Kā Jūsmājās ar augstkāpējiem/ augstkāpējām?

Mazs mirklis svētdienā:))