Raimonda Tigula koncis "Ārpasaules mūzika Tiguļkalnā".

Laiks vienkārši lido. Tāda sajūta rodas, ja padomāju, ka šonedēļ jau Jāņi. Kā? Tik ātri??? :)))
 Vasara šķiet tik tikko sākusies, bet viens no šīs vasaras jaukākajiem koncertiem ir jau piedzīvots, izdzīvots. Devītajā jūnijā Talsos Tiguļu kalnā. Komponista Raimonda Tigula rīkotais koncis "Ārpasaules mūzika Tiguļkalnā". Vairāk par to TE.

 Tāda īpaša, vārdos neizstāstāma noskaņa. Kaut kas ļoti burvīgs un tikai ar sajūtām sajūtams. Raimonds Tiguls ir iecerējis koncertus Tiguļkalnā padarīt par tradīciju. Es ļoti ceru, ka viņam tas izdosies! Un kaut ko tik skaistu un īpašu mums visiem izdosies baudīt arī nākamgad! :))))

Tiguļu kalns  ir Talsu augstākā vieta, kādreiz te ir bijusi sena kulta vieta. Iespējams tieši tāpēc te deviņpadsmit ozoli sastādīti lielā aplī, padarot šo vietu par ļoti īpašu.

Starp koncerta apmeklētājiem netrūka arī suņu. Šis viens no augumā lielākajiem četrkājainajiem koncerta apmeklētājiem:D

Viesi no Gotlandes un Islandes.

Lieliskais "Kamēr" ar diriģentu Māri Sirmo. Izrādās, šis viņiem bija pēdējais kopīgais koncis. Žēl, patiešām žēl.

Bērni brīvdabas koncertos netraucē, viņi tos padara dzīvus. Tā man šķiet. Šajā koncī bija daudz bērnu. Vislabāk atceros zēnu, kurš sarkanā dzijas pavedienā dancināja savu dinozauru uz zemē noklātās segas. Kāds cits puika mammai jautāja - kā vispār kaut ko tādu var klausīties. Ir garlaicīgi:D
Kādas jaukas meitenes mamma sēdēja ar muguru atbalstījusies pret koku un acīm ciet baudīja koncertu. Tikmēr meita pina viņai matus. Tā izbaudot...:)))

Saulei rietot mūziku papildināja gaismu rotaļas.

Kā saldais ēdiens Ievas Paršas balss.

Un tad palēnām uz māju pusi, jo odi atlido pēkšņi. Par odu līdzekli esam piemirsuši:D 

Uz auto ejam garām jaukajam Talsu muzejam (bijusī Oktes barona Firksa (19.gs.) pilsētas māja). Ziemā tā izstāžu zāles ir feins patvērums no sala...:)))

Bet vasarā tas aicina - nāc uz manām trepēm spēlēties! :)))

Noreibt Pētera Upīša ceriņos:))

Kāds mirklis Dobelē. Dobeles centriņā cilvēki priecājas par inčīgo strūklaku. Kā sena aka jaunās skaņās:)) Vismaz pa auto logu skatoties tāda tā šķiet.

Atstājam auto pilsētas vidū un ejam  Pētera Upīša ceriņus  lūkoties. Kājiņām, jo auto daudz un sastrēgums nu gluži kā Rīgā:D
Latvija var lepoties, ka tai ir tik plaša ceriņu kolekcija! Kaut gan vēl bez ceriņiem dārzā ir ābeles, bumbieres,aprikozes, lazdas... visus dārza skaistos iemītniekus nemaz nenosaukšu.

Cilvēku daudz un arī suņu, gan tikai maziņo - "uz zemās šasijas":D

Plašums, kur acis priecēt un bērniem izskrieties:D

Viena no retajām, siltajām dienām. Ceriņi smaržo dievīgi:)))

Mazi ceriņu cienītāji:D

Šādus nebiju redzējusi - ar tādām gaišām, baltām ziedu maliņām...

Šo gribētu arī savā dārzā un ne tikai šo:)))

Ieva mazliet palīdz dārzniekiem - laista ūdeni no savas dzerampudeles:D

Šīs baltās ziedu bumbas man asociējas ar maniem skolas pavasariem, kad pēdējās skolas dienās ar tādām devos uz skolu:)) Gribēju paskatīties īsto nosaukumu, bet aizmirsu:D Mājas kārtībā šo krūmu saucu par sniegapiku.

Re, te vēl viens suņuks! Viņa saimniecei interesanta vestīte. Nenoturējos neiemūžinājusi:))

Kad kārtīgi pastaigāts, tad var arī panašķoties ar gardu ābolu sulu, vai sukādēm. Bet Ievai šķiet, ka ir par maz un pati iet lūkot ko tādu garšīgu vēl var sameklēt:D

Divas stundas aizzibēja nemanot, laiks palēnām uz māju pusi.

 

Projām braukt mazliet žēl, bet gan jau atbrauksim vēl kādu reizi, varbūt ābolu laikā:D

Mājup braucot visur redzu ceriņus. Nu labi, ne gluži visur, bet pie katras trešās mājas noteikti. Sanāk, ka Upīša sapnis savā ziņā piepildījies un Latviju var saukt par ceriņu zemi:))

Māsa brāļa acīm un skolasbērniem noderīga lapa:))

Kastaņu sveces beidzot arī mūsu kastanim:)) Kaut kas tik valdzinošs tajās ir. Ziedi kā sveces un kā tauriņi. Tauriņsveces varbūt? :))

Kristiāns aizsāka, bet Daniels pabeidz zāģēt pagalma ozolam nokaltušos zarus. Manuprāt nav gluži īstais laiks, bet... ja puiki kokā uzrāpušies, tad zemē viņus dabūt nav tik vienkārši. Vismaz no laba prāta ne. Un Daniela gadījumā šoreiz vietā ir teiciens par zara zāģēšanu uz kura pats sēž. Gan bez sekām.

Šķiet, ka puikām mazliet pietrūkst tādu kārtīgu vīru darbu. Laukos tos vienmēr var atrast. Pilsētā?  Pēc mūsu ozola zaru apstrādes  abi zēni apcerēja domu iet zāģēt sausos zarus uz pamestas mājas pagalmu:D Pateicu kategorisku nē. Vēl tikai mazliet, mazliet jāpaciešas un tad jau abi varēs braukt uz laukiem. Pirmā nedēļa droši vien šķitīs fantastiski jauka vecvecāku lutināšanas gaisotnē, pēc tam jau ilgosies pēc mājām un draugiem pilsētā. Un burkšķēs par nebeidzamajiem lauku darbiem:D Nu gluži tā pat kā tagad, kad nav šo vīru darbu pietiekamā daudzumā.

Kamēr pieaugušie neredz top māksla:D Ieva tēta gādātos flomīšus izmanto radoši. Apzīmē pati sevi un ne tikai...
Danielam tas šķiet jautri un viņš šo procesu iemūžina -  pa kluso nočiepjot no galda manu fočiku, kaut pašam savs jau apklājies ar putekļiem no nelietošanas:D 
Tālāk Daniela stāsts bildēs un mani nedaudzi komentāri. Tātad kopdarbs. Ceru, ka Daniels man autortiesību atlīdzību nepieprasīs:D

Arī Larim nekas nav pret apgleznošanu. Mierīgi guļ un nekustina ne ausi, un pat ne astes galiņu.

 

Kad zīmēt apnīk, tad Ieva kļūst par gādīgu māmiņu Larim:)))

 

 

Vai mazu modes dāmu:)) Lakati, šalles un audumi ir viņas šī brīža rotaļlietu topā.

Kamēr divi jaunākie bērni radoši darbojās, tikmēr Kristiāns apcer tuvo skolas nobeigumu. Vakar ar tādu nožēlu balsī saka - rīt man pēdējā sporta stunda "Taurenītī". Pēc brīža piemetina, nu jā, Majoros tagad var mācīties līdz devītajai klasei, žēl, ka "Taurenītī" arī tā nesadomāja. Jā, diemžēl nesadomāja viss, priekšā stāv jaunās skolas izvēle.
Skolas mācību gada noslēgums nāk ar spēju atziņu, ka mācīties vajag priekš sevis:D Nevis priekš vecākiem, vai skolotājiem. Ar interesi pēdējās dienās tiek šķirstīta skolotājas Ilzes ieteiktā lapa skolas bērniem no pirmās līdz pat pēdējai klasei -  Uzdevumi.lv. Un ir pat pildīti uzdevumi! Arī valsts pārbaudes darbi. Gandrīz vasarā un aiz brīvas gribas!!!! Un ne atzīmju dēļ!!! Pasaule laikam iet uz galu:D