Tāds priecīgs pirmdienas rīts ar sauli un siltu vēju. Un tad vienā mirklī viss mainās.
Pavadot mīļoto vīrieti uz darbu stāvu pie mājas ārdurvīm un brīnos. Vietā, kur parasti stāv puiku riteņi ir tukšums. Viņu vienkārši tur nav. Sākumā neticu un smejot jautāju savējiem, kur viņi likuši riteņus. Vai tie pēkšņi nolikti citā vietā? Tad palēnām saprotu ka nolikti gan citā vietā, bet jau kādās citās mājās... Tik vienkārši un tik neticami. Kāds pa nakti ir bijis mūsu pagalmā un abus riteņus aizvedis sev līdz kā savējos. No trijiem divus. Interesanti, ko tādā brīdī domā tāds cilvēks? Par to kā pārdos kādam citam šo savu guvumu? Par to, ka varēs pabarot savus bērnus? Vai par to, ka drīz varēs nopirkt kādu pudeli stiprāka dzēriena? Jā, par ko gan tādā brīdī domā cilvēks? Par to, lai nepieķer? Un kā viņš nāk svešā pagalmā? Droši kā savējais, vai bailīgi slapstīdamies un satrūkdamies pie katra sīkākā troksnīša?
Jaunākā dēla acīs skumjas. Nemaz tik sen kā nopirkām šo riteni - maija beigās. Par viņa paša pelnītu un cītīgi krātu naudu. Divpadsmit gadu vecumā tā ir liela summa.
Otrs dēls vēl nemaz nezin, ka viņa pagājušā gada dzimšanas dienas dāvanas vairs nav. Nevaru saņemties viņam piezvanīt. Bet būs jāpiezvana. Un jāpasaka.
Jūrmalas policija atbrauc ātri, apstaigā pagalmu, aptaujā kaimiņus, es un Daniels atbildam uz daudziem jautājumiem, rādām bildes, cenšamies atcerēties sīkas detaļas...
Ievai šķiet dīvaini, ka mājās pēkšņi tik daudz svešu cilvēku. Laris sēž vannas istabā, lai nejauši neizspruktu neceļos. Viņam tas nepatīk, tāpēc ik pa brīdim skaļi protestē.
Stundas laikā kaudze parakstītu papīru. Kāds būs gala rezultāts to jau rādīs tikai laiks. Un ne tik daudz žēl pašu riteņu, kā emocionāli nodarītā bērniem... Es gribētu kādreiz paskatīties acīs TAM cilvēkam un pajautāt - kāpēc? Vai tiešām maizes kukulītim vajadzēja? Mēs to būtu iedevuši tāpat... vien pie durvīm vajadzēja piezvanīt.
Pavadot mīļoto vīrieti uz darbu stāvu pie mājas ārdurvīm un brīnos. Vietā, kur parasti stāv puiku riteņi ir tukšums. Viņu vienkārši tur nav. Sākumā neticu un smejot jautāju savējiem, kur viņi likuši riteņus. Vai tie pēkšņi nolikti citā vietā? Tad palēnām saprotu ka nolikti gan citā vietā, bet jau kādās citās mājās... Tik vienkārši un tik neticami. Kāds pa nakti ir bijis mūsu pagalmā un abus riteņus aizvedis sev līdz kā savējos. No trijiem divus. Interesanti, ko tādā brīdī domā tāds cilvēks? Par to kā pārdos kādam citam šo savu guvumu? Par to, ka varēs pabarot savus bērnus? Vai par to, ka drīz varēs nopirkt kādu pudeli stiprāka dzēriena? Jā, par ko gan tādā brīdī domā cilvēks? Par to, lai nepieķer? Un kā viņš nāk svešā pagalmā? Droši kā savējais, vai bailīgi slapstīdamies un satrūkdamies pie katra sīkākā troksnīša?
Jaunākā dēla acīs skumjas. Nemaz tik sen kā nopirkām šo riteni - maija beigās. Par viņa paša pelnītu un cītīgi krātu naudu. Divpadsmit gadu vecumā tā ir liela summa.
Otrs dēls vēl nemaz nezin, ka viņa pagājušā gada dzimšanas dienas dāvanas vairs nav. Nevaru saņemties viņam piezvanīt. Bet būs jāpiezvana. Un jāpasaka.
Jūrmalas policija atbrauc ātri, apstaigā pagalmu, aptaujā kaimiņus, es un Daniels atbildam uz daudziem jautājumiem, rādām bildes, cenšamies atcerēties sīkas detaļas...
Ievai šķiet dīvaini, ka mājās pēkšņi tik daudz svešu cilvēku. Laris sēž vannas istabā, lai nejauši neizspruktu neceļos. Viņam tas nepatīk, tāpēc ik pa brīdim skaļi protestē.
Stundas laikā kaudze parakstītu papīru. Kāds būs gala rezultāts to jau rādīs tikai laiks. Un ne tik daudz žēl pašu riteņu, kā emocionāli nodarītā bērniem... Es gribētu kādreiz paskatīties acīs TAM cilvēkam un pajautāt - kāpēc? Vai tiešām maizes kukulītim vajadzēja? Mēs to būtu iedevuši tāpat... vien pie durvīm vajadzēja piezvanīt.
...skumji...
AtbildētDzēstTādos brīžos sirds sažņaudzas par netaisnību... Žēl mazo. Lai arī noteikti riteņu satpakaļ var dabūt. Bet ticību labajam un cilvŗekiem kā labai sugai - tas noteikti var iedragāt... Par to žēli.
Turaties. Parasti līdzīgās situācijās mēģinu saprast, ko Debestēvs gribējis man ar to pateikt. kāda ir The Ziņa?...
Labajam ticot
Laine
Oi, ku nejauki!Man mammucim tikko upeņu krūmus aplasīja ar visām lapiņām....Ļoti neticās, ka pašu ēšanai...Un bērnos tas viss ļoti sajauc domas par uzticību...Lai atrodas!Man gan kā pieaugušam cilvēkam ir saļodzījusies uzticība arī policistiem.Reiz man mašīnai izsita stiklu un nolauza iebūvētu sistēmu (mašīnā bija no pirkšanas), man pateica, ka pati vainīga, ka ar tādu braucu.Tā teikt pievilinu zagļus.Pat lietu neuzsāka.Tā nu parasti vairs pat policiju nesaucu.Nu gan sarakstīju, bet pilna sirds vēl tagad!Ceru, ka Jums būs jaukākas beigas!Turaties!
AtbildētDzēstMan gan liekas, ļoti bieži tie vienkārši ir pārgalvīgi pusaudži, kas sporta dēļ nosper, pabraukā un kaut kur pamet.
AtbildētDzēstBet nu ļoti bēdīgi.
oi cik bēdīgi. un žēl tiešām ka bērniem kas tāds jāpiedzīvo. turaties, un ceru ka pozitīvi kaut cik tas viss atrisināsies
AtbildētDzēstšitai visā pasākumā jau tas pretīgākais ir tieši apziņa, ka kāds ir ienācis privātā telpā ne lūgts, ne aicināts... Bērniem kreņķis liels :(
AtbildētDzēstTuraties, neskumstiet, tā jau tikai manta...
Par atrašanu runājot - man diezgan regulāri ir bijis apzagts dzīvoklis, gandrīz nekad neko neatguvām, vienu reizi policijā man pat pateica cenu, par kādu es varot savu mantu izpirkt no lombarda... tā lūk :(
Paldies, mīļās! :)) Par atbalstu un pleca sajūtu! Blogu pasaule ir tāda mazliet brīnumaina...:))
AtbildētDzēstLaine - jā, piedomāju pie tā, kas gan aiz šī notikuma ir. Tā uz reiz laikam neizdomāt. Varbūt pēc brīža:) Puikām nu jau mazliet gaišāks skats uz dzīvi un domas par jauniem veļļukiem...
Maija - tiešām nesaprotu cilvēkus, kuri dārzos iet paņemt citu izaudzēto. Šad tad varu iedomāt, ka kāds no bērniem kādu sauju zemeņogu nolasa, mūsu dārzā laukos tā ir gadījies, bet visu pa tīro:(( Mammucim droši vien lieli kreņķi. Varbūt ne tik daudz ogu pēc, bet tieši izdarītā fakta dēļ.
Tev laikam Rīgas policija, ja? Par to man arī nav īpaši pozitīvu atmiņu, kādreiz strādāju bērnu namā un ar policiju nācās sastapties bieži. Godīgi pateikšu, ka pirms kārtējo reizi zvanīju minētajai iestādei bija jāsaņemas... tā pazemojuma sajūta katru reizi...brr.
Bet par Jūrmalas policiju varu teikt tikai pozitīvas lietas:)Jauki, pieklājīgi un profesionāli:))
Diāna - mūsu pusē izrādās ar riteņu aizdzīšanu šovasar nodarbojas tā nopietni, sava veida bizness. Un pārsvarā pieauguši cilvēki.
Madara - es arī ceru, ka ja ne riteņus dabūsim atpakaļ, tad kaut kad vainīgos tomēr noķers, lai vēl kādam nav jāpiedzīvo kas līdzīgs.
Inese - ai, Tevim vēl trakāk kā mums:(( Mums mājās par laimi vēl nemēģināja ienākt, ceru, ka arī nemēģinās...
Tā tiešām ir nepatīkama sajūta, ka kāds tā vienkārši ir nācis bez uzaicinājuma...
Mums arī šķiet, ka cerība maza atrast riteņus, gan jau kaut kur Rīgā pa kluso notirgos par pa visam mazām naudiņām. Varbūt pat kādā lombardā - kā Tavā gadījumā:(