piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

Krēsliņš Ievai:)

Jau kādu mēnesi apdomājām Ievai krēsliņa iegādi. Viņai tikko palika  četri mēneši, bet mums šķita, ka ir tā lēnām jāpaskatās barošanas krēsliņu piedāvājums, jo brīdī kad to tiešām vajadzēs, nevarēs tik ātri atrast. Meklējām  netā un atradām. :)) Te viņš ir.:)) Un es nevaru vien beigt par viņu priecāties:))


Pirms tam par tādu pat dzirdējuši nebijām. Krēsliņš, kuru mazulis var izmantot no dzimšanas līdz pat skolas vecumam. Pagaidām Ievai tas pilda šūpulīša funkciju. Nolikām virtuvē lielā galda galā un Ieva tagad lieliski var redzēt, ko es, vai kāds cits virtuvē dara. Prieks, ka tā būs mēbele ilgam laikam - kamēr Ieva sasniegs 36 kg. Vizuāli pievilcīga un funkcionāla. Man kā mammai ir svarīgi ,lai mēbele ir viegli kopjama. Tāda tā arī ir:)

Pa visam maziem zīdainīšiem krēsliņā ir ieliekams mīksts auduma ieliktnītis, cauri tam ir izvelkamas drošības siksnas, ar kurām mazulīti piesprādzēt. Kad mazulis paaugas, tad krēsliņam pieliek kāju atbalstu, un līdzi nāk divas galdiņa virsmas, lai mazulis varētu pats mācīties ēst, kā arī droši varētu rotaļāties.
Šeit Pince ievērtē, vai Ieva tiešām droši sēž savā krēslā:) Bez Pinces mūsmājās nevar notikt nekas:D
 Krēsliņš ir grozāms ap savu asi. Ja nepieciešams krēsliņu kaut kur pārvietot -  to izdarīt ir viegli, jo tam ir mazi ritenīši. 
Kaķim pēc brīža apnika sēdēt, viņa izdomāja, ka var arī guļot visu lieliski var iepētīt:D
Krēsliņš ir no plastmasas, bet oranžais ieliktnis ir no mākslīgās ādas. Mēs izvēlējāmies oranžu ādu, bet arī citas pieejamās krāsas ir feinas:) Krēsliņu ražo Amerikā, nosaukums -   Bloom Fresco Loft. Mēs protams uz Ameriku nebraucām,  atradām Latvijas interneta veikalā autokreslini.lv.
Šodien savā krēsliņā Ieva iesnaudās un nogulēja diezgan ilgi:)) Tātad arī atzina labu esam...:))) Vien Daniels žēli nopūtās, ka viņš šim krēsliņam ir par lielu jau...

ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris

Tārpiņš jūrnieks...

Šodien no rīta Ieva gulēja mazliet ilgāk nekā parasti, tā man radās mazliet vairāk laika:)
Savos " kraukļa krājumos" sameklēju šo Ievas rāpulīti, kurš nu jau par mazu ir.
Kādu laiku atpakaļ Laines blogā Mammas rokas redzēju feinas čūskulītes mazuļiem, gribēju ko līdzīgu, bet ne gluži čūsku. Ja man ir no kāda dzīvnieka bail, tad tā ir čūska...Ar pelēm uz zirnekļiem gan nav nekādu problēmu:D Tā nu izfantazēju tārpiņu jūrnieku.

Rāpulītim nogriezu abas bikšu staras, salocīju tā, lai iegūtu tārpiņa ķermenīti, kurš šajā gadījumā sanāca no divām daļām - galvas gala un astes gala, lieko audumu nogriezu. Podziņas ar visu audumu noglabāju krājumos, jo sazin kur var noderēt:D  
Sašuvu vīli, nogludināju - šī vīle manam tārpiņam sanāca uz punča. Noliku uz " punča " un tad - atgriezu vaļā tārpiņa sānu -  piediedzu lentītes ar krāsainām koka bumbiņām un tad atkal sānu aizšuvu. Izgriežot uz labo pusi tārpiņš izskatījās šādi.




Precīzāk tārpiņa galvas daļa. Jā, vēl ar stipru diegu, kuru ņēmu dubultā piešuvu acis un degunu, kuriem arī izmantoju koka bumbiņas, tikai mazākas.
To pašu izdarīju ar otru sānu un ar astes galu. Astes galā arī piešuvu krāsainu bumbiņu, ar domu - iespējams, ka tas ir jāņtārpiņš jūrnieks:D
Tad sašuvu abas daļas kopā, atstājot nelielu daļu neaizšūtu, lai varētu salikt puncī pildījumu. Pildīju ar spilvenu pildījumu, pēc tam ar smalkiem dūrieniem aizšuvu. Viss un tārpiņš gatavs doties rotaļāties:)


Te viņš vienu īsu mirkli pirms nonāca pie Ievas.




trešdiena, 2011. gada 26. janvāris

Paliktnis no jūras:)

Mūsu ģimenei patīk ceļot, bet ne vienmēr tas nozīmē doties garos, tālos ceļojumos. Bieži vien tas ir te pat netālu - gar jūru uz Kurzemes pusi. Uz Kurzemes pusi tāpēc, ka tad nav jābrauc caur Rīgu un ietaupās laiks.:) 
Nereti mūsu galamērķis ir Mērsrags vai Kolka, retāk - Ziemupe, jo tā no mums tomēr sanāk tālāk. Kaut gan tur ir tādi kadiķi...un šūpoles pašā jūras krastā!  Puikiem jau nu ļoti patīk tajās tā kārtīgi izšūpoties lūkojoties jūrā. Jāteic - man arī.:))
Te  mazs gabaliņš Ziemupes kadiķu - viena no lielākajām un manuprāt arī skaistākajām Latvijas kadiķu audzēm. 



Bērniem patīk  kadiķos spēlēt paslēpes - kadiķi ar saviem zariem, augot viens otram cieši blakus veido tādas kā nelielas istabas.:)
Un vasarās te gaiss reibinoši smaržo pēc sveķiem, zālītēm, meža zemenēm...noreibt var vienā mirklī -  rodas tādas interesantas sajūtas kadiķu vidū stāvot - it kā tūlīt, tūlīt  pavērsies kāds neredzams priekškars un tu sastapties ar rūķi, laumiņu vai meža veci:D
Tur ir kaut kas no pirmatnības, kuras laikam jau mazliet pietrūkst ikdienā... 
Te skats uz Ziemupes baznīcu. Man ļoti patīk tie atvērtie vārti:)
 Šī baznīciņa ir vienkārša, bez torņa - lai nemaldinātu jūras braucējus. Vasarā tās durvis bija vaļā, ja sakārojās, varēja ieiet un uz mirkli vienatnē piesēst...Žēl, ka Latvijā tādu baznīcu nav vairāk. Bez šīs es zinu vēl tikai vienu, kuras durvis ir vaļā jebkurā diennakts stundā. Bet varbūt tas ir jau cits stāsts, par mums, par latviešiem.
No viena šāda Kurzemes brauciena mājās pārvedām jūras krastā atrastu sālsūdens nogludinātu koka  gabalu, kurš mūsmājās nonācis kļuva par paliktni katliņiem:)



Paliktnis gan nāk no Kolkas jūrmalas, bet tāpēc ne mazāk mīļš:) Reizēm vakaros runājoties nejauši pievēršam tam skatienu un tad sākas - atceries toreiz Kolkā...jā ar Ievas ratiem pa tām kāpām...tās priežu beciņas...klau, bet saldētavā vēl beciņām jābūt...:) 

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

Tašiņa no Kristiāna biksēm:D

Sestdien bijām ciemos pie maza meitēna Madonā, kurš janvāra sākumā nosvinēja četru gadu jubileju. 
Piektdienas pēcpusdienā attapos, ka mūsu dāvana (feju māja  ar sešām fejām) ir iesaiņota, bet jaukā dāvana no omītes  - divi paladziņi košās krāsās ir palikuši bez iesaiņojuma. 
Radās fiksā ideja -  kā iesaiņojumu izmantot Kristiāna saplēstās džinsu bikses:D 


Te viņas redzamas pirms gludināšanas.
Šīs bikses Kriksim šoruden ļoti patika, tāpēc bieži tika vilktas un kāpjot kokos kārtīgi saplēstas gan no priekšpuses, gan no mugurpuses, pat pa vienas bikšu staras vīli... Sākumā domāju, ka varētu  tās pārveidot par šortiem, bet tad sapratu, ka labāk tomēr nē, jo audums vietām ļoti izdilis.
Bikses izgludināju, tad ņēmu un no vienas bikšu staras apakšējās daļas izgriezu divus auduma gabalus apmēram 30 cm garus un platumā tik, cik atļāva bikšu stara.
Abu audumu augšējo malu apmēram 1,5 cm  platumā atlocīju un piediedzu - tā būs tašiņas augšējā mala.
Tad savos krājumos sameklēju filca aplikācijas un sakārtoju uz auduma tā, kā tām būtu jāizskatās un piespraudu ar adatiņām. Uz viena auduma gabala ziedi nedaudz lielāki nekā uz otra, tāpēc ziedos paslēpās arī putniņš.


Šīs aplikācijas un vēl bariņu citu aplikāciju, kā arī krāsainas filca loksnes pasūtīju kaut kad decembrī no maza, mīlīga interneta  veikaliņa  - www. paper4you. lv.
Aplikācijas ar maziem dūrieniem pie auduma piešuvu ar rokdarbu kastītē atrastiem mulinē diegiem. Putna actiņai iešuvu caurspīdīgu pērlīti, to kādreiz pirku veikalā "Timari", kad Danielam rokdarbu stundām vajadzēja tāda veida sīkumiņus.
Vispirms nošuvu tašiņas augšējo malu.
Tad abus auduma gabalus saliku ar labajām pusēm kopā, sadiedzu un sašuvu ar šujmašīnu. Vīles apstrādāju ar zigzag dūrienu. 
Nobeigumā nogriezu divas auduma strēmeles apmēram 4 cm platas, salocīju auduma malas uz iekšu, sadiedzu un nošujot ar šujmašīnu izveidoju tašas rokturus. Tos pie tašas augšmalas piešuvu ar šujmašīnu un tašiņa gatava. 


Bildes ar gatavo Madaras tašiņu  man atsūtīja  no Madaras mājām, jo es savējās aizmirsu tās uztaisīt:D
Tašiņas šūšana neaizņem daudz laika, apmēram 1,5 st. Precīzi nevaru pateikt, jo mazā Ieva arī tašas tapšanas laikā gribēja ēst, spēlēties un tā jo projām:) 
Tašiņa nesanāk dārgi, jo aplikācijas maksāja vien 18 santīmus gabalā. Pats galvenais, ka Madarai šī taša ļoti patīk, kaut arī sākotnēji tā tika iecerēta kā dāvanas iesaiņojums:) 
Un man prieks, ka viņai prieks! :)) 

piektdiena, 2011. gada 21. janvāris

Grāmata Danielam:)

Daniels uz Ziemassvētkiem saņēma Māra Oltes grāmatu "Matīsa piedzīvojumi mežā".





  Zvaigznes interneta grāmatnīcā to vispirms ieraudzīju pie grāmatu jaunumiem un zināju, ka noteikti nopirkšu. Man patīk Māra neviltotā dabas mīlestība, tāpēc biju droša, ka grāmata būs interesanta un Danielam patiks. 
Un varbūt vēl viens sīkums, kāpēc uz šo grāmatu skatos ar tādu īpašāku skatu - Māris, tā pat kā es, nāk no Vidzemes, no Ērgļiem. Lai gan šobrīd savos Ziemeļos (Ziemeļi tāpēc, ka ziemas parasti Ērgļos aukstākas kā pāris km tālāk) vairs tikai ciemojos, cilvēki, kuri nāk no Ērgļiem vēl jo projām šķiet savējie.
Māri atceros no skolas laikiem, mēs mazās meitenes toreiz uz viņu un viņa klases biedriem "metām acis", bet viņi protams uz tādām mazām knīpām neskatījās:D
Kad grāmata nonāca manās mājās -  es nenocietos un pa kluso to izšķirstīju jau pirms Ziemassvētkiem. Man ļoti patika:)
Šobrīd Daniels " Matīsa piedzīvojumus mežā" lasa vakaros pirms gulētiešanas. Grāmata nestāv plauktā, bet gan glabājas blakus spilvenam:D
Grāmatā ir ļoti jaukas Agijas Stakas ilustrācijas un Andra Eglīša fotogrāfijas. Te dažas no tām - ieskatam.
 Māris vienkāršā, bērniem saprotamā valodā stāsta par zvēru dzīvi. Piemēram par vāveri viņš raksta - vāvere ziemai koku celmos, dobumos vai starp saknēm paslēpj riekstus, zīles, bet zaros sasprauž sēnes.
Danielam jau nu ļoti patika tā sēņu saspraušana:D
 Danielu sajūsmināja arī Māra teksts par ūdru  - ziemā ūdram patīk šļūkt no kalniņa gluži kā skeletonistam. Šis teikums Danielu "paņēma"! Viņš noskrēja lejā uz pirmo stāvu un sajūsmā nolasīja to mums. Tad gari un plaši apcerēja kā tas varētu izskatīties. Kad, mans mīļotais vīrietis teica, ka ir redzējis šīs ūdra izdarības,Daniels gandrīz vairs nebija apturams. Viņš bija gatavs tūlīt pat aut zābakus, vilkt siltās drēbes un doties kaut vai simtiem kilometru tālu, lai tikai redzētu ūdra skeletonista prasmes. Tas nekas, ka jau deviņi vakarā, tas nekas, ka rīt uz skolu:D Galu galā kaut kā jau puiku nomierinājām un tad viņš atkal devās lasīt par Matīsa piedzīvojumiem.:))


Matīsa piedzīvojumi zvēru alās, putnu ligzdās u.c. ir iespējami pateicoties interesantai ierīcei - toskelmoskelam ar kuras palīdzību zēns spēj kļūt tik mazs, cik vien mazs vēlas būt un nokļūt tur, kur sirds kāro. Jā, gandrīz piemirsu - Matīsam ir suns! Danielam tas šķiet ļoti svarīgi, jo mums mājās ir tikai kaķis, bet, ai kā vajadzētu arī suni:D
Ne visu te aprakstīt, tik piebildīšu, ka šī nav vienīgā grāmata par Matīsu. Matīss ir pētījis arī Latvijas vēsturi, interesējies par hokeju un teātri:) 
Šajās grāmatās ieskatās arī Kristiāns, viņam jau 12, bet tā vai citādi kaut ko interesantu tajās atrod arī viņš. Ievai, nu Ievai viss vēl priekšā:)

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

Bērni aug neticami ātri....

Bērni aug neticami ātri....
Ar Ievu jau no pašas pirmās dienas es apzināti izbaudu šo laiku, kamēr viņa ir tik maza, tik sargājama un mīļojama... Katru dienu gan ar prieku, gan mazliet tā kā ar skumjām redzu, ka viņa aug, aug neticami ātri. Ar puikiem bija mazliet savādāk - studēju, bija jākārto eksāmeni, gribējās visu un uz reiz. Tagad saprotu, ka tas ir muļķīgi, nu vismaz manā gadījumā, jo diemžēl neesmu no tām meitenēm, kuras vienlīdz kvalitatīvi spēj izdarīt visu:D
Šobrīd ļoti novērtēju to, ka Kristiāns un Daniels ir jau tik lieli  - viņiem ar māsu ir 12 un 10 gadu starpība. Puiki skatās kā māsa aug un viņiem rodas dažādi jautājumi, arī par to - kā bija tad, kad paši bija Ievas vecumā. Tas ir iemesls pašķirstīt dēlu dienasgrāmatas, fotogrāfijas un atcerēties:))) Un tad top Ievas bildes - ļoti bieži tie ir viņi, kuri paķer fotoaparātu un cenšas notvert mirkli, kurā Ieva smaida, tver pēc grabuļiem, brīnās par kaķi, ēd, utt.:))
Vakar liekot kumodē Ievas izgludinātās drēbes atkal pārliecinājos par augšanas ātrumu:D Atradu pāris jaciņas, krekliņus un bikses, kuras Ievai jau ir par mazu. Viena otra no mazajām štātītēm noteikti noderēs vēl kādam no radu mazuļiem, bet divi no apģērbu gabaliem savu mūžu ir nokalpojuši, nu vismaz kā apģērbs:D
Vakar  viena no šīm jaciņām pārtapa par Ievas guļamzaķi. 
Te viņš ir - jau paspējis vienu nakti un pāris dienas snaudieniņus pavadīt Ievas gultiņā. 
Zaķis netika pildīts, jo doma bija, ka tam ir jābūt vieglam, lai Ieva varētu viņu viegli pacelt, ņurcīt, lai nespiež, ja guļot mazā uzripo zaķim virsū, ja vēlas  - arī droši bāzt mutē un pasūkāt. Šobrīd nāk pirmie zobi un mutē tiek bāzti gan pirkstiņi, gan kožamriņķis, gan tēta roka vannošanās reizē, gan tagad arī zaķa auss, ķepa vai kāda cita ķermeņa daļa:D 

pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris

Brīvdienas...

Izskatās, ka ziema drīz beigsies, aiz loga pelēka migla, viss lēnām kūst. Putni - zīlītes, zvirbuļi, divi nekaunīgi sīļi un  dzilnītis barotavā brokasto. Vārnas, nu tās tā īsti neskaitās, tās jau vienmēr te apgrozās un ievērtē, vai, kaut kas viņām noderīgs nav atrodams:D

Brīvdienās pabeidzu adīt savu šalli. Šodien  ejot pastaigā ar Ievu varēšu iemēģināt:)

Viss sākās ar dziju - ieraudzīju to netā un sapratu, ka gribu sev garu, krāsainu šalli, tādu, kuru vismaz divreiz var aptīt ap kaklu, vai nevērīgi pārmest pār plecu, tā, lai ejot šalles gali šūpojas līdz soļu taktī... 
Te viņa ir!  :)

Adīta no Vācijā ražotas "SCHOPPEL WOLLE " vilnas dzijas. Izmantoju četrus 50 g kamoliņus, šalle sanāca 180 cm gara un 13 cm plata. Adīta visvienkāršākajā adījumā - divi valdziņi labiski, divi kreiliski. Ļoti silta un ādai patīkama.

Nedēļas nogalē atcerējos par mammas iedāvināto kokvilnas audumu ar tīģerēniem. Mamma dāvināja sakot, ka  audums Ievai paladziņam. Audums vēl no PSRS laikiem, pirkts priekš manis un māsām, bet  neliels gabals kaut kādu iemeslu dēļ aizķēries mammas skapī.
Krāsas gan ne gluži tādas kā fotogrāfijā, bet saprast var. Domāju, ka Ievai pirms aizmigšanas būs ko pētīt.:)



 Audumu pirms šūšanas biju izmazgājusi un gribēju izgludināt, taču pamodās meitiņa. Gludināšanu uz kādu brīdi vajadzēja atlikt,  kad atgriezos pie gludināmā dēļa bija vērojama šāda aina....

Izskatās, ka Pince saka - man arī noderētu :D

ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris

Lasītprieks:))

Pirms svētkiem  lauzīju galvu, kā palīdzēt piepildīt Ziemassvētku vecītim dāvanu maisu. Tā kā Ieva vēl ir maza un viņai nepatīk veikali kā tādi, tad nācās izdomāt ko citu, lai dāvanas tiešām būtu pārsteigums visiem maniem mīļajiem, ar uzsvaru uz  - visiem :)
Galu galā reģistrējos izdevniecības "Zvaigzne" grāmatu klubā  un pasūtīju grāmatas internetā http://www.gramatuklubs.lv/lv/. Iespējams, ka daudzi to dara jau gadiem ilgi, bet priekš manis tas bija atklājums:D  Jo parasti grāmatas izvēlos veikalā, kur varu tās ar acīm apmīļot, izšķirstīt, izsmaržot un visādi citādi novērtēt, pirms paņemu rokās un eju pie kases.
Pēc pasūtījuma izdarīšanas pāris dienas dīdījos ap pasta kasti, līdz saņēmu uzaicinājumu no pasta. Tad tikai vajadzēja kopā ar Ievu aiziet līdz pastam brīdī, kad abi puikas skolā, bet mīļotais vīrietis darbā un labi noglabāt, lai līdz Ziemassvētku vakaram tās ne viens tīši vai netīši neatrod...
Šodien par vienu no tām. Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmata  "Čaks" - mana dāvana mīļotajam vīrietim.




Jāsaka gan, ka šo grāmatu lasām divatā:D Viņš vakaros, es dienā, kad Ieva iesnaudusies. 
Grāmata aizrauj, ir grūti to nolikt malā. Mazā Aleksandra bērnības ainiņas liek gan smieties, gan arī nobirdināt kādu asaru.Tālāk -  pirmie Šašas dzejošanas mēģinājumi. Grāmata ir bieza, kā nekā rakstīta deviņus gadus!
Kādu laiku man vēl lasāmā pietiks:)
Ik pa brīdim paralēli pašķirstu arī Čaka dzejas un vienu otru dzejoli jau tagad izjūtu savādāk. Interesanti, kā es tos lasīšu tad, kad būšu aizvērusi Rūmnieka un Miglas grāmatas pēdējās lapas? Var tikai piekrist Prāgas profesora Radegasta Paroleka vārdiem, ka Čaks ir liela latviešu literatūras velte visas pasaules literatūrai....