Reklāmas lapiņas pārvēršas tauriņos raibos:)))

Brīdī, kad dārzā parādās pirmie sniegpulksteņu asniņi, skaidri zinu, ka klāt ir pavasaris. Tos ieraugot vienmēr atceros bērnību un pirmo pavasari, kad kopā ar vecmāmiņu bridām pa sniegu skatīt mazos brīnumus zem vecās ābeles. Man šķiet es toreiz biju apmēram Ievas vecumā (1,5gadi???) Nākamajā gadā jau es pati vedināju vecmāmiņu meklēt sniegpulksteņus -  pa visam drīz pēc Jaunā gada:D Laika izjūta bija cita un brīnuma sajūta arī...

Mirklī, kad sniegpulksteņu jau ir tik daudz, ka tie uzrodas arī vāzē, tad jau var sastapt arī taureņus:)))
Mūsmājās tos var sastapt gandrīz katru gadu arī istabā - no Daniela bērnudārza laikiem tā...:))
 Vajag pa visam maz, lai salidotu raibu raibie tauriņi.

Mēs tauriņu tapšanai izmantojam vecās reklāmu lapiņas:D

Sagriežam daudz, daudz mazu lapiņu (mūsu izmēri 5x7cm ). Daudz tāpēc, ka ar pāris tauriņiem nekad nepietiek:D

Tad no viena stūrīša sākam locīšanu -  tā, lai veidotos it kā ermoņikas:D

 Pēc tam vajadzīgs vien mazs dzijas, vai diega galiņš.

Tauriņš ir dzimis! :))

Pēc mirkļa viņš vairs nav viens! :)))

Kādai ļoti patīk piedalīties tauriņu dzimšanas procesā:)))

Ievas centieni iepriecināt draugu...:))) Pie sevis smaidot nodomāju, ka tāds darbs varētu saukties - "Tauriņa skūpsts".

Lai šajā pavasarī Jūsmājās skūpstu  un buču daudz! :)))

Putnu koncis Bērzciemā! :))

Šorīt mūsmājās mani sasmīdināja šāds skats:))) Larim tējas laiks:D Vai varbūt kafijas pauze? Larim gan šķita, ka Ieva viņam iedevusi jaunas rotaļlietas zobu asināšanai.Vien mans stingrais  - nedrīkst:D viņu samulsināja...

Bet pagājušās nedēļas vidū braucām sastapt putnus. Bija jau gandrīz vakars, gaisā mazliet smaržoja pēc dūmiem un pēc Ilgām.

Tā bija viena mirkļa ideja un mēs jau kāpām mašīnā:))  Sākotnēji devāmies uz Mērsragu, bet tūlīt atgriezāmies Bērzciemā. Kāpēc? Jo šogad putni dzīvojas tur. Bet Mērsragā ne viena paša. Nu vismaz todien tā:)))

Ejot pa taciņu uz jūras pusi dzirdējām priecīgas putnu klaigas. Un tur jau viņi bija! Gulbji:))) Un pāris pīles arī. Neviltoti priecīgi par veiksmīgo Mājupceļu.

Ieva nometās  uz celīšiem un aizrautīgi vēroja putnu sarīkoto izrādi. Jāteic, ka arī lielie neatpalika no Ievas. Ja nu vienīgi izpalika ceļos mešanās:D Tā putnu graciozā pieskaršanās ūdenim:)) Spārnu vēdas, galvu pielikšana... Tik skaisti un harmoniski!:)))

Un krāsas... Gaiši zilos, rozā, tumši zilos, tumši rozā toņos saule krāsoja jūru... balti putni. Nekādus specefektus nevajag! :))) Vien fočiks vairs nespēja skaistās krāsas iemūžināt. Pārāk vakarīgs priekš viņa jau.

Meitēns, raugoties kā tētis fotogrāfē, arī sadomāja piedalīties :))

 Nemanot apkārtni apskauj tumsa, putni pieklust un mēs un tā palēnām uz auto pusi...

Kāpās vilinoši stāv vecas šūpoles. Starp citu - ļoti labi redzamas arī no lielā ceļa, ja nu kādreiz te garām braukšana sanāk...:))) Mirklis sēžot šūpolēs  un raugoties jūrā. Burvīgas šūpoles - līganas, tā varētu šūpoties ilgi, ilgi. ( Lieldienās te droši vien garas rindas! ;)) Fantazēju, kā tas būtu, ja mēs dzīvotu blakus esošajās vecajās zvejnieku mājās, tad varētu vakaros, vai agros rītos nākt šurp ar kādu grāmatu ... nelabojama sapņotāja:D

Ceļos un ejam.Vēl mirklis atskatoties, jo ir tik ļoti pa skaisto! Tā, ka negribas projām doties. :)) Un tad jau tiešām ceļš uz mājām. Ieva visu ceļu pļāpā un vicina rokas. Šķiet putnu koncis viņai ir gājis pie sirds. Gluži tā pat kā mums:)))

Pavasaris:))

Pavasaris galvā, pavasaris sajūtās. Un aiz loga! Tā pa visam pārliecinoši:)) Pastaigas nemanot kļūst aiz vien garākas un garākas un  pēc pāris stundu staigāšanas mājās pārnākot pārņem tāds patīkams nogurums. Tad negribas vairs neko trakulīgu, vien piesēst un kopā ar Ievu nodoties grāmatu pasaulei. Šobrīd mūsmājās izdevniecības "Zvaigzne" http://www.zvaigzne.lv/lv/ izdotā Andrusa Kivirehksa "Lote no izgudrotāju ciema" lasīšana.

Grāmata ir burvīga! Manuprāt piemērota dažāda vecuma bērniem un ne tikai tiem... :)))

Aizraujoša bilžu pasaule! ( Un tā nemaz nevar būt savādāka, ja pie grāmatas ilustrācijām strādājuši trīs igauņu mākslinieki un arī mūsu Laima Puntule!:))))  ) Šobrīd  grāmatas bildes meitu vairāk vilina, ne manis priekšā lasītais teksts.(Vismaz pagaidām, mierinu sevi ar domu, ka pienāks arī mans laiks:D ) Turklāt  Ieva visu pati, pati:D Gan grāmatu no plaukta paņems pati, tas nekas, ka liela un smaga, gan lapas pati šķirs, gan arī pati " lasīs" skaņā balstiņā... vien man jābūt pelēkzilo acu skata attālumā...
 Tāpēc kamēr Ievai "Lote", man Anitas Nairas "Dāmu kupeja".

Vai var iepazīt Indiju, Indijas sievietes tās nesastopot? Šķiet lasot šo grāmatu var gan.Vismaz mazliet! Smalka, nopietna un ļoti krāsaina grāmata. Tā uzrakstīt par sešu, vienā vilciena kupejā braucošu, sieviešu dzīvēm! Reizēm asaras bija grūti valdīt, reizēm tik ļoti gribējās cerēt, ka sliktais tai, vai citai grāmatas varonei ies ar līkumu. Biežāk gan negāja viss...
Un tomēr grāmatas sajūta nav bēdīga, vai smaga, drīzāk gan gaiša un cerīga.
No grāmatas lappusēm ik pa brīdim novējo dažādu, man nezināmu Indijas ēdienu aromāts:)) Grāmatas nobeigumā ir arī dažas tradicionālās receptes, kuras ja ir vēlēšanās var izmēģināt. Te viena no tām! Domāju, ka šo spētu pagatavot pat es, tik jāsameklē kur var atrast kokosriekstu pienu...:))

Apams (rīsu pankūkas)
450 g nevārītu gargraudu rīsu
4 tasītes kokosriekstu piena
šķipsniņa cukura
šķipsniņa sāls
1 tējkarote rauga, kas iejaukts 3/4 tasītes remdena ūdens

Vāriet rīsus, kamēr tie iegūst patīkamu, miltainu tekstūru, pēc tam labi samaisiet ar kokosriekstu pienu, kamēr izveidojas gluda mīkla. Pievienojiet sāli, cukuru, raugu un ūdeni. Atstājiet visu uz divām stundām nostāvēties. Ieeļļojiet mazu voka pannu vai apmēram 18  cm platu cepamo pannu ar nepiedegošu virsmu. Lieciet pannu uz vidējas uguns. Ielejiet pannā mīklu un veikli groziet, lai mīkla izplūst līdz pannas malām. jāizveidojas pankūkai, kas ir malās plāna un vidū mazliet biezāka.Pārsedziet un cepiet kamēr apams ir zeltaini brūns. Apams jāpasniedz karsts.

 Grāmata tagad jau izlasīta, bet domas vēl kavējas pie tās... Priekš sevis secinu (jau kuru reizi? ), ka sievietes visā pasaulē ir sievietes, lai kādi būtu dzīves apstākļi un tradīcijas...  Visas skumstam un priecājamies par vienu un to pašu...:)))

Pūpoli gan laikam Indijā neaug:D Tie mūsu pašu:)) Mīksti un pūkaini! Un tik skaisti! :))

 Ieva pētniekojas -  nespēj pretoties pūpolu šarmam:))

Dažas dienas atpakaļ uzšuvu Ievai  šos svārkus  - domājot jau par vasaru. Bet meitēns tos valkā jau tagad.  Svārki elementāri -  taisnstūris un platā gumija. Tieši tādi, kādus reiz lellēm šuvu:D Tikai meitēnam šujot prieks daudz reiz lielāks:)))

Bez mežģīnītes jau nu nekādi! :))) Jā, nu ne gluži šādas, bet līdzīgas ledus mežģīnes vēl mazliet gar jūras krastu ejot ieraugāmas:)))

Blogu Dieva jociņi un kā mēs sniegu meklēt braucām:D

 Blogu Dievs mani āzē. Neļauj man rakstīt komentārus - vispirms pie sevis, tagad arī citos blogos. Brīžiem manis rakstītās ziņas kur pazūd, brīžiem nerāda ne vienu no man mīļajiem blogiem.:((( Tā arī  līdz šim neesmu sapratusi, kas viņam tā pēkšņi neiepatikās. Neesmu neko savos uzstādījumos mainījusi. Tad jau atliek vien cerēt, ka tādi jociņi paši no sevis arī pāries...

Kādu laiku atpakaļ februārī...
Sestdiena, pavasarīgs rīts, pagalms gandrīz bez sniega. Mazliet bēdīgs prāts Varat iedomāties? Dēļ sniega pazušanas:D :))  Ievai nopirkām pirmās ragavas un nu re - no iemēģināšanas nekā...
Braucām meklēt sniegu ārpus Jūrmalas. Mazliet smidzina, silts, viss, kas vēl no sniega atlicis kūst ne pa jokam.

Un te... sniegs! Vienā nogāzē vien, bet ir:))) Un Ievas pirmā vizināšanās ar ragavām var sākties! :)))

 Skaļi spiedzieni! Jūs domājat, ka Ieva? Nē, Daniels:D Ieva lejā no kalna brauc kā partizāns - klusēdama:)))

Jūra aiz kāpas tāda mazliet miegaina, lai neteiktu, ka slinka izskatās:))

Pēc kādas pusstundiņas Ieva ļoti uzskatāmi parādīja, ka nu ir gana:)))

Daniela lūgums - pēdējais brauciens no kalna kopā ar māsu:))) Un Ieva koķeti padevās:)))

Ja vien pēc tam brālis velk arī viņas ragavas uz auto;)))
Otrā rītā pamostoties zeme atkal bija balta. Arī Jūrmalā :D Bet vai mēs nožēlojām sniega meklēšanas braucienu? Noteikti nē! Bija tik jautri!:)))