Manas bērnības karameles:)

Arbūzu laiks  nemanāmi nomaina zemeņu laiku.

Zemenes gan nezūd pa visam, tās iekārtojas saldētavā līdz kādam brīdim, kad atkal kārosies sajust zemeņu smaržu. Mūsdienās tas ir tik vienkārši:)

Kārtojot savus plauktus atradu sazin kad nopirktus krāsainus kreļļu "akmentiņus".  Man tie atgādina krāsainās bērnības karameles, kuras mamma pirka caurspīdīgā, čaukstošā maisiņā. Tādas mazas un reizēm salipušas pa vairākām kopā. Vienu paciņu mums visām trim. Šķiet, ka tur nebija tikai zilu karameļu. Zaļas bija noteikti:)

Ietamborēju krāsainos "akmentiņus" Ievai krellēs un rokassprādzē.

Ievai varbūt tās būs vienkārši krelles, man -  manas bērnības krāsainās karameles:D

Bet to, kas pēc gadiem būs Ievas atmiņās laikam varu tikai minēt... Iespējams, ka ne krelles, ne končas, bet gan brāļu  bumba:)
Jā, bērnības atmiņas...:)))

Ikdienas nieki:)

Šovasar ik mirkli jāķer saulīte. Ja nokavē, nu tad saules vietā var sanākt baudīt spirdzinošu lietu:D  Ziedi dārzā vairāk slapji kā sausi. Savs labums ir - nav jālaista. Bet reizēm žēl, jo kas par daudz, tas par skādi. Muļķojoties apsveru domu par dārza mākslīgu žāvēšanu :D

Mājās kaudzītē sakrājušies apģērbi, kuri prasās pēc uzlabošanas vai pilnīgas pārstrādes.  Šī Ievas bītlene arī no minētajiem krājumiem. Tāda garlaicīga...

Laukā lija, Ieva snauduļoja apkampusi savu leļļu bēbi, un es nolikusi savu vasaras slinkumu pie malas ķēros pie darba. Jāsaka godīgi - gatavošanās bija ilgāka kā darīšana:)

Vakarā parādījās saule un mēs ar Ievu sarīkojām meiteņu pastaigu uz jūru. Tādu lēnu un nesteidzīgu, ar apstāšanos pie katra smukā akmens, ar svešu vārtu pētīšanu ( Ievas šī brīža vājība) un garāmejošo suņu sagaidīšanu ar skaļām ovācijām...  Un ar uzlaboto bītleni mugurā:)

Ievai periods - es pati. Visu pati. Man prieks par to:)))

Ejot uz jūru rotaļlietas nevajag. Nopietni. Tās atrodamas tur uz vietas:)

Gliemežvāku lasīšana un mešana tālu jūrā;)

Slapjās bikses velk pie zemes:D

Te  redzama manis uzlabotā bītlene. Tamborēts zieds no kokvilnas diega, ar mulinē diegu izšūts ziedam kāts un lapas, plus zieda viducī podziņa no "kraukļa krājumiem". Bītlenei tagad mazliet saulaināks skats uz dzīvi:)))

Atrodam dažus retus jūraskokus un vienu dēli. To melno. Varbūt no Ķemeriem? :D

Vēl viena  bradāšana pa jūru un tad jau palēnām uz māju pusi.

 Es vēlētos brīvdienas bez lietus! Tādas  tās novēlu arī Jums! :)))

Noreibt Pētera Upīša ceriņos:))

Kāds mirklis Dobelē. Dobeles centriņā cilvēki priecājas par inčīgo strūklaku. Kā sena aka jaunās skaņās:)) Vismaz pa auto logu skatoties tāda tā šķiet.

Atstājam auto pilsētas vidū un ejam  Pētera Upīša ceriņus  lūkoties. Kājiņām, jo auto daudz un sastrēgums nu gluži kā Rīgā:D
Latvija var lepoties, ka tai ir tik plaša ceriņu kolekcija! Kaut gan vēl bez ceriņiem dārzā ir ābeles, bumbieres,aprikozes, lazdas... visus dārza skaistos iemītniekus nemaz nenosaukšu.

Cilvēku daudz un arī suņu, gan tikai maziņo - "uz zemās šasijas":D

Plašums, kur acis priecēt un bērniem izskrieties:D

Viena no retajām, siltajām dienām. Ceriņi smaržo dievīgi:)))

Mazi ceriņu cienītāji:D

Šādus nebiju redzējusi - ar tādām gaišām, baltām ziedu maliņām...

Šo gribētu arī savā dārzā un ne tikai šo:)))

Ieva mazliet palīdz dārzniekiem - laista ūdeni no savas dzerampudeles:D

Šīs baltās ziedu bumbas man asociējas ar maniem skolas pavasariem, kad pēdējās skolas dienās ar tādām devos uz skolu:)) Gribēju paskatīties īsto nosaukumu, bet aizmirsu:D Mājas kārtībā šo krūmu saucu par sniegapiku.

Re, te vēl viens suņuks! Viņa saimniecei interesanta vestīte. Nenoturējos neiemūžinājusi:))

Kad kārtīgi pastaigāts, tad var arī panašķoties ar gardu ābolu sulu, vai sukādēm. Bet Ievai šķiet, ka ir par maz un pati iet lūkot ko tādu garšīgu vēl var sameklēt:D

Divas stundas aizzibēja nemanot, laiks palēnām uz māju pusi.

 

Projām braukt mazliet žēl, bet gan jau atbrauksim vēl kādu reizi, varbūt ābolu laikā:D

Mājup braucot visur redzu ceriņus. Nu labi, ne gluži visur, bet pie katras trešās mājas noteikti. Sanāk, ka Upīša sapnis savā ziņā piepildījies un Latviju var saukt par ceriņu zemi:))

Māsa brāļa acīm un skolasbērniem noderīga lapa:))

Kastaņu sveces beidzot arī mūsu kastanim:)) Kaut kas tik valdzinošs tajās ir. Ziedi kā sveces un kā tauriņi. Tauriņsveces varbūt? :))

Kristiāns aizsāka, bet Daniels pabeidz zāģēt pagalma ozolam nokaltušos zarus. Manuprāt nav gluži īstais laiks, bet... ja puiki kokā uzrāpušies, tad zemē viņus dabūt nav tik vienkārši. Vismaz no laba prāta ne. Un Daniela gadījumā šoreiz vietā ir teiciens par zara zāģēšanu uz kura pats sēž. Gan bez sekām.

Šķiet, ka puikām mazliet pietrūkst tādu kārtīgu vīru darbu. Laukos tos vienmēr var atrast. Pilsētā?  Pēc mūsu ozola zaru apstrādes  abi zēni apcerēja domu iet zāģēt sausos zarus uz pamestas mājas pagalmu:D Pateicu kategorisku nē. Vēl tikai mazliet, mazliet jāpaciešas un tad jau abi varēs braukt uz laukiem. Pirmā nedēļa droši vien šķitīs fantastiski jauka vecvecāku lutināšanas gaisotnē, pēc tam jau ilgosies pēc mājām un draugiem pilsētā. Un burkšķēs par nebeidzamajiem lauku darbiem:D Nu gluži tā pat kā tagad, kad nav šo vīru darbu pietiekamā daudzumā.

Kamēr pieaugušie neredz top māksla:D Ieva tēta gādātos flomīšus izmanto radoši. Apzīmē pati sevi un ne tikai...
Danielam tas šķiet jautri un viņš šo procesu iemūžina -  pa kluso nočiepjot no galda manu fočiku, kaut pašam savs jau apklājies ar putekļiem no nelietošanas:D 
Tālāk Daniela stāsts bildēs un mani nedaudzi komentāri. Tātad kopdarbs. Ceru, ka Daniels man autortiesību atlīdzību nepieprasīs:D

Arī Larim nekas nav pret apgleznošanu. Mierīgi guļ un nekustina ne ausi, un pat ne astes galiņu.

 

Kad zīmēt apnīk, tad Ieva kļūst par gādīgu māmiņu Larim:)))

 

 

Vai mazu modes dāmu:)) Lakati, šalles un audumi ir viņas šī brīža rotaļlietu topā.

Kamēr divi jaunākie bērni radoši darbojās, tikmēr Kristiāns apcer tuvo skolas nobeigumu. Vakar ar tādu nožēlu balsī saka - rīt man pēdējā sporta stunda "Taurenītī". Pēc brīža piemetina, nu jā, Majoros tagad var mācīties līdz devītajai klasei, žēl, ka "Taurenītī" arī tā nesadomāja. Jā, diemžēl nesadomāja viss, priekšā stāv jaunās skolas izvēle.
Skolas mācību gada noslēgums nāk ar spēju atziņu, ka mācīties vajag priekš sevis:D Nevis priekš vecākiem, vai skolotājiem. Ar interesi pēdējās dienās tiek šķirstīta skolotājas Ilzes ieteiktā lapa skolas bērniem no pirmās līdz pat pēdējai klasei -  Uzdevumi.lv. Un ir pat pildīti uzdevumi! Arī valsts pārbaudes darbi. Gandrīz vasarā un aiz brīvas gribas!!!! Un ne atzīmju dēļ!!! Pasaule laikam iet uz galu:D