Par un ap svētkiem:))

Nemanot pienācis un aizsteidzies 11. novembris. Nu jau trešo gadu man tas saistās ar svecīšu likšanu Asaru kapos pie tēlnieka Mārtiņa Šmalca 1939.gadā šūnakmenī veidotā pieminekļa. Tāds vienkāršs un sirsnīgs. Turp var aiziet savējo lokā un kādas sveces degt piedomājot par kādu konkrēti, vai par visiem karavīriem kopumā... Bez burzmas un klusumā. Kaut pa visam klusu te nav nekad, jo jūra tepat aiz kāpas...

Atceros, kā turp devāmies pirmo reiz - vējā, lietū. Un tā arī tumsā neradām pieminekli Pirmā Pasaules kara cīnītājiem, tāpēc savas sveces nolikām kapličas tuvumā. Nu ja. Gadās arī tā.
Šoreiz iešana līdz kapiem gan tāda skaļāka sanāca, jo puikiem šķita neprāts tādā svarīgā brīdī mājās atstāt Lari... Pa kapiem gan suns neskraidīja, bet palika uz maiņām puiku gādīgajās rokās:))

Vējš,tumsa, jūra kuļ viļņus un trokšņo. Iedomājos, kā gan toreiz bija. Tā pa īstam. Tiem, kas karoja. Droši vien drēbes bija pievilkušās rudens miglas un lietus, sala rokas. Bet viņi izturēja. Lai mēs dzīvotu labāk.

Jau atpakaļceļā, ejot pa čabošo lapu taku, kādas domas par mīļotā vīrieša omīti. Viņai 11. novembrī dzimšanas diena. Izcila sieviete. Stāstos par viņu klausos kā pasakā, jo viņu pašu šai saulē satikt nav lemts. Un cik man ļoti, ļoti žēl ka tā. Gudra, izglītota un stipra. Marija, tā kura Zentai Mauriņai franču valodu mācīja, tā kura savam vīram, izcilam tā laika ārstam, glīti uz rakstāmmašīnas pārrakstīja lekcijas, lai viņam raiti vestos darbs ar studentiem un vēl paspēja izaudzināt lieliskus bērnus. Tā varētu turpināt un turpināt. Kā katra no mums par savējiem:))) Domās novēlu viņai - daudz laimes! Un man tā bērnišķīgi gribas ticēt, ka viņa sadzirdēja mani:)))

Bet aizvakar, kā jau dzimšanas dienā pienākas, mājās gatavojām torti. :)))
Pa visam vienkāršu, fiksu un galvenais pat bērniem pa spēkam.
Pirmo reizi to nogaršoju māsas Māras mājās:))) un sapratu, ka kā saldummīlis gribēšu šīs tortes recepti:D Kaloriju daudz, bet augļu arī netrūkst! :)))

Praņiku torte.

Tortei vajadzēs:
trīs paciņas šokolādes praņiku (kopā apmēram 750 grami);
4 lielus banānus;
krējumu 800 gramu (ņēmu 20 procentīgo);
vienu glāzi cukura ( var arī mazāk, ja nevēlas tik saldu, jo praņikos tomēr arī ir cukusrs);
rotāšanai izmantoju vienu kivi un kādus 8 mandarīnus.

Tortes gatavošana neaizņem daudz laika - apmēram minūtes 20, ja ir palīgi, tad vēl ātrāk:)))

Praņikus sagriež gareniski 2 – 3 šķēlēs.
Krējumam pievieno cukuru un sakuļ.
Banānus sagriež plānās šķēlītēs.
Katru praņika šķēlīti no abām pusēm pamērcē krējumā (tā, lai praņiki kļūst mitri) un liek vienā kārtā apaļajā tortes formā.
Tad liek vienu banānu kārtu, to pārsmērē ar plānu krējuma kārtu.
Atkal liek vienu praņiku un banānu kārtu. Pēdējā ir praņiku kārta. Virspusi tortei izrotā ar augļiem.

Tad torti ledusskapī iekšā - minimums uz trim stundām, bet labāk protams uz kādām 8. Pēc tam tikai ēšanas vaina:)))

18. novembra vakarpusē Jūrmalā, kopā ar daudziem citiem jūrmalniekiem, radam gaismas ceļu. Tāda kopības un prieka sajūta rodas liekot savas sveces blakus kāda cita jau aizdegtajām svecēm:)))

Nemanot satumst, bet svecīšu liesmiņas silda un priecē garām braucēju acis un sirdis vēl ilgi pēc tam:)))

Vakarā mazs mirklis Rīgā, lai mazliet papriecētu acis vērojot izgaismoto pilsētu. Šoreiz Ievas pēc gan tikai aiz mašīnas stikla. Bet bija jauki arī tā:)))

Skaisti svētki šogad:))) Pats jaukākais, ka ar siltu svētku sajūtu sirdī:)))

Lai priecīgi Jūsmājās:)))

Sapņi piepildās! :))

Šorīt skaists, dzestrs, saules apmirdzēts rīts! Un salna arī pie mums, gribēju jau teikt - beidzot:D Kā nekā jau Mārtiņdiena! :))) Viens no Mārtiņdienas ticējumiem - ja Mārtiņa diena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals. Sanāk, ka gatavojamies aukstai ziemai? Tātad būs vajadzīgi silti cimdi, zeķes, zābaciņi:)))

Mūsmājās pa šo īso laika sprīdi noticis kāds neticams notikums:))) Mūsmājās ir ienācis suns! :)))) Pa visam negaidot. Bet varbūt tomēr ne gluži tā... Jo sajūtās jutu, ka esam gatavi sunim! Biju domājusi, ka, bērniem neko nesakot, ap Ziemassvētkiem aizbrauksim uz kādu dzīvnieku patversmi un ieklausīsimies, vai starp daudzajiem ķepaiņiem nav arī mūsu suns... Bet sanāca pa visam savādāk. Viņš jau ir klāt šonedēļ! Un mazliet savādākā veidā kā bija domāts! Te nu viņš ir! :)))

Iepazīstieties - Laris Baltais Draugs (tā man sanāca tulkojot no lietuviešu valodas viņa vārdu) :)))
Viņš ir tieši tāds, kādu savos sapņos biju iztēlojusies mūsu suni!:)))

Dzīvespriecīgs, jautrs, bērniem draudzīgs! Tāds viņš ir! No baltā astes galiņa, līdz pat melnajam, miklajam purniņam un lielajām, mazliet skumjajām acīm. Nekad neaizmirsīšu Daniela acis brīdī, kad viņš tiešām noticēja, ka Laris ir mūsu suns. Tā acu izteiksme ! :)) un Kristiāna rāmais smaids uzzinot, ka viņa klusais sapnis par bīglu ir piepildījies tik negaidīti un spēji:)))

Pa dienu, kamēr puiki skolā, Lari ir privatizējusi Ieva! Es apbrīnoju viņas mīlestību uz suni no pirmā acu uzmetiena! Piegāja sunim klāt un vairs neatstājās ne soli:)))

Ieva ar prieku atdod viņam savas kartona kārbiņas sagraušanai:D

Laris spēj to novērtēt! :)))

Kā Laris ienāca mūsmājās? Tā pa visam neticami es teiktu...
Man reizēm patīk paskatīties sludinājumus portālā ss.lv. Bieži vien tie ir sludinājumi par suņiem un kaķiem - bez kāda konkrēta nolūka, vairāk gan lai vienkārši paskatītos bildes un papriecētu acis. Tā nedēļas sākumā paskatījos sludinājumus par suņiem un tajos ieraudzīju sludinājumu, ka tiek meklētas jaunas mājas Larim. Sludinājums jau bija vismaz nedēļu vecs un to bija skatījušies kādi četri tūkstoši cilvēku. Pie sevis padomāju, ka ļoti feins suns, ka tieši tāds, kāds iederētos mūsmājās. Bet otra balstiņa manī teica - nu klau, tas sludinājums ir jau vecs, un tik daudzi cilvēki to ir skatījušies pirms manis, noteikti arī zvanījuši saimniekiem un tā... Nu vienu vārdu sakot - nemaz neceri, jo suns noteikti ir jau jaunajās mājās. Tā arī nepiezvanīju...
Naktī gulēju un sapņoju par suni. Vairs neatceros sapni konkrēti, tik pamostoties sajūta bija tāda gaiša un laimīga. No rīta vēlreiz sameklēju to sludinājumu un piezvanīju saimniecei. Lai cik man tas neticami šķita - suns vēl bija pie viņas! Saimniece sunim meklēja mājas, kurās būtu bērni,saimniekiem nebūtu svešs aktīvs dzīves veids un jaunās mājas nebūtu pārāk tālu no Rīgas. Man sirds apmeta kūleni tajās pāris minūtēs! Bet noteikums no saimnieces puses - viņa pati atbrauks apskatīties mūsmājas un paskatīsies arī to, vai sunim šeit patiks un galu galā, vai suns patiks mums...
Tās bija tik garas stundas! Bet tad viņi bija klāt! Un gandrīz vienā mirklī suns atzina mūsmājas par savējām. Tas ir tik neticami, ka tā var būt. Bet tā tas vienkārši ir:))) Manās sajūtās tas ir brīnums!:))) Šķiet, ka parasti tā notiek vienīgi filmās...:)))

Šobrīd man acu priekšā ir šāds skats:))) Un smaids man tāds...:)))
Sapņi piepildās, ja tiem tic, reizēm pašā neticamākajā, negaidītākajā veidā! Es to zinu, bet laiku pa laikam man to vajag atgādināt:)) Un Laris ir lielisks atgādinājums:)))

Lai piepildās arī Tavi sapņi! :))))

Mana pirmā volānšalle:))

Mana pirmā volānšalle tapa svētdien no Adelē pirktās dzijas.
Valdziņi uz adatas septiņi, adīju ar adatām Nr. 8. Adījās ātri, tāpēc vēl jo vairāk prieks:))) Rezultāts man ļoti patīk! Viegla, gaisīga, nedaudz liderīga un rozā! Laikam tāda pati kā mans noskaņojums šobrīd! :)))))

Laukā vējš un šalle nekādi neklausa! Grūtāk nobildēt kā kaķi:DD nu ja, kaķis tomēr nav divi metri... vieglāk noķerams kadrā:DD

Rudens tumšie vakari vilināt vilina paņemt rokās grāmatu, ieritināties šūpuļkrēslā un palasīt:)))

Šī pēdējām no izlasītajām grāmatām. Mazliet skumjas raisoša - par ģimeni, kurā izšķiras vecāki un traģiski iet bojā meita. Grāmatai cauri vijas arī dabas aizsardzības tēma, bet tā jau nav nekas neparasts Evansam. Tāpat, viņa grāmatas lasot, šad tad acīs sakāpj asaras. Arī tas nav nekas neparasts viņa tekstiem. Mazliet skarbiem, bet tieši sirdī...
Nākamā laikam jāņem kāda no bērnu grāmatām:)))

Smaidīgu dienu Jums visām! :))

Mīļš paldies, Ilze! :))))

Sestdien biju pastā un saņēmu ļoti mīļu sūtījumu no Ilzes (Sarkanā Biete http://sarkanabiete.blogspot.com) - loterijā laimēto žurnālu un vēl šo to piedevās :))))
Saņēmu paciņu un nespēju nociesties līdz mājām! Markas, svešā mēlē rakstītie burti uz kastes - kaut kas no pasakas par veco Hotabiču nāca man prātā... Atplēsu skoču jau pa ceļam un uzmanīgi vēru vaļā! Garām ejošās sievietes nosmaidīja vien:D Bet es tiešām nespēju paciesties... Tas ko ieraudzīju - tik ļoti, ļoti mīļi! :)))) Paldies,Ilze! Sestdiena ieguva tik krāsainas, spilgtas krāsas pateicoties Tev! Šī bija pirmā loterija, kurā man tā paveicās! Pat nespēju noticēt, ka tas noticis ar mani :))))

Un te...:))) Ar roku rakstīta pastkarte! :))) Tagad stāv plauktā un priecē manas acis!:))) Un puiki fantazē par pirātiem...:)))

Ilzes roku darinātais fantastiskais maciņš! :)))

Man tik ļoti, ļoti patīk! :))) Tik maigi un mīlīgi audumi! Pieskaņotas lentītes un tik ļoti rūpīgi darināts:)))) Jau zinu, kur to ņemšu līdzi:)))

Te manis laimētais žurnāls! :)))

To šķirstot - vasarīgas sajūtas novembrī! :))) Vasarai noteikti kaut kas no tā taps :)))
Smaidu un priecājos par Ilzes dāvanu:))) un vēl par šo to - tieši sestdienas vakarā Ieva sāka staigāt...:)))

Košu jauno nedēļu! :))

Prieks un dzijas krikumiņi:))

No rītiem, paskatoties uz logu rūtīm, prātā nāk Čaks un pie sevis gribas dungot - miglā asaro logs, tikai tevi es mīlējis esmu...

Kopš vakardienas sirds apvidū ieritinājies silts prieks un tur arī palicis:)))
Burti visiem vienādi, bet veids, kādos tos sakārtojam, radot vārdus un teikumus gan katram savs...
Vakarrīt sēžot un baudot savu rīta kafiju dzirdēju telefonā nopīkstam ziņu. Izlasīju un pirmajā brīdī apstulbu! Numurs it kā nezināms, bet tekstiņš.... Aaaaaaa. Lasu kārtējo atrasto smuko blogu un domāju,es zinu kādu kas tā runā, es viņu zinu! Nu protams es Tevi zinu:) Izlasīju atsūtīto zīmīti vēlreiz un pēkšņi apjautu, ka arī es zinu, kas man šo ziņu sūta! :))) Tā raksta tikai kāds man zināms un mīļš cilvēks! :))) Neticami, ka tā pa visam nejauši netā var kādu sastapt. Precīzāk - atkal sastapt!:))) Tā brīnumaini tas! :)) Vēl jo vairāk tāpēc, ka par manu niekošanos ar blogu nezina neviens no maniem draugiem, vai paziņām. Pirms bloga šo to rakstīju uz mazām lapiņām, reizumis lekciju pierakstu pēdējās lapās un pat uz avīžu baltajām maliņām.... bet tas viss parasti kur zuda un pagaisa bez pēdām... Bet notiek jau tā, kā tam ir jānotiek, vai ne? :)) Un kādas dažas domas jau mazliet ap divdesmito novembri vijas...:))))

Vēl viens prieka avots mūsmājās skraida uz četrām kājām, rej un baida Pinci! :))) Iepazīsties - Zorro! Mūsmājās gan tikai uz dažām dienām, bet jau no vakardienas radījis tik daudz smieklu un prieka mūsmājās, ka viņa noteikti pietrūks, brīdī, kad svētdien viņš dosies atpakaļ uz savām mājām... Iespējams ir pienācis īstais laiks mūsmāju sunim.

Ievai liels brīnums par Zorro:))) Turklāt viņa uzskata, ka tas ir kaķis. Varbūt mazliet jocīgs, mazliet dīvains, bet kaķis:D Spītīgi tā arī sauc - Ka (tas viņas leksikā nozīmē kaķis). Abi brāļi cenšas māsu pārliecināt, ka tas tomēr ir suns. Pagaidām gan nesekmīgi... No malas noskatoties raibajā bērnu un dzīvnieku kompānijā man ir grūti valdīt smieklus:)) Pilnīgs haoss virtuvē un dienas režīmā kā tādā:D

Te Ieva cenšas pieglausties jaunajam "kaķim", tātad atzinusi par savējo:)) Tikai mazliet nav aprēķināts attālums...:))

Apkārt notiekošais kaut kādā veidā ietekmē arī mūsu darbošanos. Šodien realizēju jau kaut kad krietni sen byelizabethcat.blogspot.com skaistajā blogā (sazin kāpēc nevaru ielikt saiti) redzētu ideju par dzijas atlikumu, krikumu izmantošanu:))) Mans variants sanāca šāds:))

Ņēmu savu dzijas krikumiņu burku, vienu caurspīdīgo dokumentu kabatiņu, kā arī vienu garāku dzijas pavedienu ar adatu. Nu tālāko jau Jūs sapratāt! :)))

Var mazliet just, ka pie mums ir vējš! :))

Krāsainas, priekpilnas brīvdienas Jūsmājās! :)))

Atskatoties uz "ķirbīšu" dienu:D

Rīts modās solot sauli, bet galu galā pelēku mākoņu pilnas debesis...
Aiz virtuves loga vējš ik pa laikam rauj no kokiem lapas un izkaisa pagalmā kā krāsainas, košas vēstules. Velku Ievai siltās drēbes un abas ejam mēģināt kādu no tām izlasīt...

Viens otrs koks jau gandrīz kails, bet tur pat blakus - kāds vēl lepni māj ar zeltainām lapām.

Koša un mazliet smieklīga šodien dienasgaismā izskatās puikiem šūtā taša ar kuru pēdējā oktobra vakarā abi devās saldumu meklējumos. Saldumu taša vien tikai uz vienu vakaru:D
Tagad tajā puikām ir doma likt iekšā visu ko - sākot ar lietām skolai, līdz pat maizes kukulītim... Tad jau manīs kā tur ar to tašu galu galā būs:))

Taisnības labad gan jāsaka, ka konču medībās puiki nedevās tikai ar tašu vien! Bija paķēruši līdz arī veco, pīto grozu! Izrādās - tajā esot foršāk mest iekšā končas - varot trāpīt no lielāka attāluma:DD

Šogad pirmo reizi puikas kopā ar draugiem sakrāsojās un visi kopā gāja lūgt saldumus. Ik pa laikam gan zvanīja uz mājām un atskaitījās, kā viņiem iet. Pietiekoši lieli, lai gribētu iet kopā tikai ar draugiem, bet vēl ne tik lieli, lai vieni paši justos droši...
Jāsaka godīgi, ka man prāts bija mazliet nemierīgs viņus vienus tā palaižot tumsā. Bet negribēju būt arī tāda kā cāļu māte, kura cenšas savus putnēnus pasargāt zem spārniem visu dzīvi. Galu galā - vīrieši taču! :))

Ieva protams vēl neko nenojauš par saldumiem, par raganām un citiem mošķiem:D Viņā izbrīnu rada brāļu krāsainās sejas un krāsainu papīriņu kaudze uz galda:)))

Šogad "ķirbīšu" dienā iztikām bez ķirba:D Tā vienkāršā iemesla pēc, ka puikiem bija visādas citādas iešanas un darīšanas, ka šoreiz ķirbja grebšana viņiem nešķita aktuāla. Jāsaka, ka mums - pieaugušajiem šī diena vairāk saistās ar bērnu blēņošanos, maskošanos un tamlīdzīgām izdarībām, ne īstiem svētkiem. Kas zin, kā būs nākamgad.

Bet viens ķirbjveidīgs aksesuārs tomēr rotāja mūsu mājas durvis:)))
Šis te lielais kartona ķirbis, kura autors ir Daniels! Tagad tas gan ir aizceļojis uz zēnu istabu un pagaidu variantā piesprausts pie sienas blakus Latvijas kartei...

Krāsainu un košu novakari Jūsmājās! :))