Mirkļu mozaīka:))

Lēnām izzied dzimšanas dienas rozes, viena otra mazās Ievas kārtīgi samīļota un izpluinīta, bet tāpēc ne mazāk mīļa...:))) Kāda sen nedzirdēta balss telefona klausulē. Iesmaidīšana par dzimšanas dienu īpašajiem datumiem. Viņai 23. februāris, man 14. augusts ar svecīšu liesmiņām Aglonā. Solījums drīz satikties:)))) Arī tāda var būt dāvana:))) Aiz prieka virtuvē lēkāju uz vienas kājas:D Laikam nepiedienīgi mazliet:))

Bija kāda lietaina diena, kurā braucām uz Rīgu. Uz audumu veikalu arī...:)))

Šis tāds maigs un vasarīgs vēl:))

Šis vairāk Daniela stilā:D

Šis jau gan Ievai tiks:)) Tie suņuki... Gribu īstu, dzīvu suni, tas laikam atspoguļojas pat audumos:D

Šo ieraugot abi puikas aiz prieka noelsās vien:D

Šis manam priekam - iepatikās tās puķītes:)))

Man ļoti patīk braukt ar riteni, šovasar gan tā reti sanāk, jo Ieva tomēr vairāk ar ratiem braucēja:))

Jau kādu laiku domājam par riteņu piekabes iegādi ,bet šaubas vai Ievai šāds pārvietošanās līdzeklis patiks, šo pirkumu bremzēja. Tad ieraudzījām Mellužos esošajā velonomā (pie 123 benzīntanka) arī izīrējamu velopiekabi. Un tikai par 2 naudiņām stundā:)))) Radās ideja uz kādu stundu, vai divām izīrēt minēto piekabi, iesēdināt tajā Ievu un veikt izmēģinājuma braucienu gar jūru.

Izmēģināt izmēģinājām un sapratām, ka Ieva šādam pārvietošanās līdzeklim ir par mazu. Tā skaidri un gaiši rakstīts arī uz pašas velopiekabes - domāta bērniem no 12 mēnešu vecuma. To gan ieraudzījām tikai pēc tam. Tie divi mēneši laikam ir izšķiroši...

Nu ko - šo izmēģinājumu atkal atkārtosim pavasarī:))) un tad, ja Ieva būs mainījusi savu attieksmi pret šādu pārvietošanās veidu, arī iepirksim dzelteno karieti:)))

Kāds mirklis Jūrkalnē...
Vienmēr turp braucot, atceros, kā braucu uz Jūrkalni pirmo reizi - nezinot kurp braucam. Pēdējā ceļa posmā man bija jāaizver acis. Acis atverot - auto stāvvieta augstu krastā. Zem mums visapkārt tumši zila jūra ar baltām viļņu mežģīnēm. Un ne viena cilvēka, jo ziemas sākums jau...

Šoreiz ir gan cilvēki, gan viļņi:))
Sastapām pat vienu otru nerātnu vilni, kurš neņem galvā mazus rāpotājus. Saslapina līdz pēdējai vīlītei un aizskrien tālāk:)) Bet Ieva neapvainojas, pieņem to kā pašu par sevi saprotamu. Un tā jau tas patiesībā arī ir:))

Un atkal lietus. Silts un omulīgs. Kaķim netīk slapināt ķepas, pierunāšana nelīdz. Labāk paliek guļam uz vēl neizkravātām grāmatu kastēm...

Mēs dodamies uz nakts konci Ķemeros pie ĶIRZACIŅAS. Lietus pazūd. Ir tikai mūzika, svecīšu liesmiņas,savītas mazās spuldzītes un pa vidu bērnu smiekli. Bērnu daudz, Ieva gan šoreiz mazākā. Nedaudz mulsi Iepazīstas ar Aleksi:)) Viņam trīs gadi un dejotprieks:))

Kāds vīrs pašos labākajos gados aizrāvies ar konci neredz un nejūt sveci sev tik ļoti tuvu biksēm... nenovaldos un piebikstu viņam pie pleca. Smiekli. Joki mūzikas pavadībā par olu cepšanu. Mazliet rupji, par laimi krieviski:D

Brīžiem apkārtējie pazūd, ir tikai mūzika un gaismiņas. Kaut kas no pasakām. No bērnības. Nemaz nebrīnītos, ja uz kādas takas tovakar sastaptu elfu princesi, vai rūķi...

Ieva pieliek punktu koncim vēl pirms tā beigām. Miegs. Tas gan viņai pazūd kaut kur starp palagiem nonākot gultā:D