Te pat Jūrmalā:))

Saulainas dienas vilināt vilina laukā. Un es ļaujos:)) Šoreiz ejam uz jūru.

Otru reizi mežrozītes zied siltu rudeni solot :))

Sārti auglīši kā draiski bērni pazarēs sakāpuši:))

Viens otrs no tiem nokļūst manā maisiņā. Tējai:))) Mūsmājās tā tiek lasīta ik rudeni jau no bērnu dienām... :))) ziemā, kad saaukstēšanās nāk ciemā, tad tēja šī ātri ļauj justies labāk:))

Spilgts, savdabīgs soliņš, uz kura piegurušiem kājas pūtināt...:))) Krāsa tāda - acis ierauga ātri:)))

Jūra kā slinks suns. Sagaidot tik pāris viļņus krastā sūta...

Ragaciems tālumā. Ar visu bāku:))

Baļķis sazin kādus ūdens ceļus peldējis līdz atpeldējis un atgūlies slapjos sānus sasildīt...

Mana uzticamā līdzgaitniece:))

Kolka :))

Svētdien sagaidīju ciemos draudzeni:)) Prieks satiekoties silts un bezgalīgs kā saulaina sega:))) Un kā gan savādāk, ja draudzene no studiju gadiem. Iepazināmies iestājpārbaudījumos un no tā laika esam viena otrai. Ne vienmēr fiziski blakus un tomēr BLAKUS, LĪDZĀS...:))) Atliek vien piedomāt, kur viņa zudusi - atskan telefona zvans, vai e pastā iekrīt vēstulīte. Tā mazliet brīnumaini un neizskaidrojami. Bet tā vienkārši ir:)))

Mūsu doma parādīt Sandrai Kolku kļūst par īstenību, jo lietus nelīst un citu šķēršļu nav:))) Draudzene tiek nostādīta fakta priekšā - Mēs braucam uz Kolku:)))

Kolka fantastiski skaista! :))) Gaisā mazliet smaržo pēc rudens un ilgām...:))) Vai varbūt Ilgām. Tā cita fantastiska vieta pa visam citā Latvijas pusē....

Brūklenes. Sākumā dažas. Meža vidū ne saskaitīt:))) Bet šoreiz mūsu plānos nav lielā ogošana. Tik vēderpriekam:)))

Sēnes:)) visdažādākās, kaut kadrā tikušas vien bērzlapes:)))

Sandra smej un meklē vēl kādus Kolkas meža brīnumus:))) un atrod ar - gaileņu paklāja izskatā:)))

Virši, virši... skaisti. Citu vārdu nav:)))

Jūra. Jūra, kura Kolkas ragu pievākusi sev. Vismaz lielāko daļu. Palicis vien mazumiņš. Viļņi rotaļājas un skrien krustā... Sandra brīnās. Un man liels prieks par viņas PRIEKU:)))

Un vēl kāds brīnums - šaurknābja pūslītis:)) Tik smalks, tik trausls un nekad neredzēts:)))

Manās bildēs īsti nenoķerts, te http://wildpranks.blogspot.com/2010/08/saurknabja-puslitis.html labāk aplūkojams:))) Ir taču skaists, vai ne? :))) Man sazin kāpēc Blogu Dievs neļauj izveidot saites:(


Stundas aizrit nemanāmi un vakarpusē pat Ieva brīnās - kur gan palicis jautrais ciemiņš?

Vakarā ejot staigāt pa Zemeņu ielu notiek vēl kāds brīnums:))) Garām iet kāda sieviete un piedāvā savā dārzā salasīt plūmes. Vienkārši tā pat vien. Prieka pēc:)))

Jauku, prieka pilnu vakaru arī Jums! :)))

Lietus sajūta. Mākoņi mazliet rozā. Tā ļoti mazliet. Ja ieskatās:)))

Ieva ēd pati. Lielajiem tik mazliet jāpalīdz:))) Gudrs pieaugušais izdomājis DIVAS karotes:))))

Ievas ēdiena burciņas. Jūrkalnes akmentiņi. Kopā saliekot kļuva par svečturiem. Sveces tējas:)) Kāpēc tējas sveces? Varbūt tomēr kafijas?:)))

Kristiāna lasāmā grāmata. Uz vienu dienu kļūst mana... Aizraujoša pasaule kokā ar maziem, mazītiņiem cilvēciņiem. Aizraujos tā, it kā man būtu 12:D

Taša mazajai Madarai. Uzprasās uz sārti oranžām pīlādžu ogām. Oranžais aiz vien biežāk ienāk prātā. Kas tad nu? Laikam tuvojas rudens:D

Čikāgas piecīši Valmierā. Laikam gribējām noķert aiz astes sen pagājušas izjūtas. Tomēr nenoķērām:( Kaut kā pietrūka....

Mazie Pekšņi:)))

Lietus un saule vienuviet:)))

Skan - Ir septiņi no rīta Rīgas ielās....:)) dungojam līdzi,Ieva MAZLIET uzdejo zem kokiem:D Brīžiem galva uz leju, brīžiem kājas:DD

Alberta Legzdiņa teksts pirms kopīgas dziedāšanas ar Pekšņu meitenēm - skaistas astoņas princeses un es te tāds kā apburtais krupis! :)))) To intonāciju vēl tagad nespēju aizmirst. Bija jāsmejas! Tā, ka pēc tam vaigi jūt:)))


Ārpus bildēm paliek mazā Lielā Juta:)))
Juta no Valkas - meitēns kā no gaisa pēkšņi uzradās pie Ievas ratiem. Sasveicinājās ar mums un lūdza atļauju pavizināt Ievu. Atļāvām, kaut galvā pirmajā brīdī visādas dumjas domas:D Tās gan tiek fiksi padzītas. Un man pat kauns, ka tādas domas kaut uz mirkli manā galvā vietu atradušas....

Juta:))) Mīļa un bezgala droša meitene. Šķiet pastarīte lielā ģimenē. Ieva tiek izvizināta tik uzmanīgi un no visas sirds:)))) Tā to spēj vien astoņus gadus liela meitene:))) Tagad braucot cauri Valkai tā būs Jutas pilsēta:)))

Mirkļu mozaīka:))

Lēnām izzied dzimšanas dienas rozes, viena otra mazās Ievas kārtīgi samīļota un izpluinīta, bet tāpēc ne mazāk mīļa...:))) Kāda sen nedzirdēta balss telefona klausulē. Iesmaidīšana par dzimšanas dienu īpašajiem datumiem. Viņai 23. februāris, man 14. augusts ar svecīšu liesmiņām Aglonā. Solījums drīz satikties:)))) Arī tāda var būt dāvana:))) Aiz prieka virtuvē lēkāju uz vienas kājas:D Laikam nepiedienīgi mazliet:))

Bija kāda lietaina diena, kurā braucām uz Rīgu. Uz audumu veikalu arī...:)))

Šis tāds maigs un vasarīgs vēl:))

Šis vairāk Daniela stilā:D

Šis jau gan Ievai tiks:)) Tie suņuki... Gribu īstu, dzīvu suni, tas laikam atspoguļojas pat audumos:D

Šo ieraugot abi puikas aiz prieka noelsās vien:D

Šis manam priekam - iepatikās tās puķītes:)))

Man ļoti patīk braukt ar riteni, šovasar gan tā reti sanāk, jo Ieva tomēr vairāk ar ratiem braucēja:))

Jau kādu laiku domājam par riteņu piekabes iegādi ,bet šaubas vai Ievai šāds pārvietošanās līdzeklis patiks, šo pirkumu bremzēja. Tad ieraudzījām Mellužos esošajā velonomā (pie 123 benzīntanka) arī izīrējamu velopiekabi. Un tikai par 2 naudiņām stundā:)))) Radās ideja uz kādu stundu, vai divām izīrēt minēto piekabi, iesēdināt tajā Ievu un veikt izmēģinājuma braucienu gar jūru.

Izmēģināt izmēģinājām un sapratām, ka Ieva šādam pārvietošanās līdzeklim ir par mazu. Tā skaidri un gaiši rakstīts arī uz pašas velopiekabes - domāta bērniem no 12 mēnešu vecuma. To gan ieraudzījām tikai pēc tam. Tie divi mēneši laikam ir izšķiroši...

Nu ko - šo izmēģinājumu atkal atkārtosim pavasarī:))) un tad, ja Ieva būs mainījusi savu attieksmi pret šādu pārvietošanās veidu, arī iepirksim dzelteno karieti:)))

Kāds mirklis Jūrkalnē...
Vienmēr turp braucot, atceros, kā braucu uz Jūrkalni pirmo reizi - nezinot kurp braucam. Pēdējā ceļa posmā man bija jāaizver acis. Acis atverot - auto stāvvieta augstu krastā. Zem mums visapkārt tumši zila jūra ar baltām viļņu mežģīnēm. Un ne viena cilvēka, jo ziemas sākums jau...

Šoreiz ir gan cilvēki, gan viļņi:))
Sastapām pat vienu otru nerātnu vilni, kurš neņem galvā mazus rāpotājus. Saslapina līdz pēdējai vīlītei un aizskrien tālāk:)) Bet Ieva neapvainojas, pieņem to kā pašu par sevi saprotamu. Un tā jau tas patiesībā arī ir:))

Un atkal lietus. Silts un omulīgs. Kaķim netīk slapināt ķepas, pierunāšana nelīdz. Labāk paliek guļam uz vēl neizkravātām grāmatu kastēm...

Mēs dodamies uz nakts konci Ķemeros pie ĶIRZACIŅAS. Lietus pazūd. Ir tikai mūzika, svecīšu liesmiņas,savītas mazās spuldzītes un pa vidu bērnu smiekli. Bērnu daudz, Ieva gan šoreiz mazākā. Nedaudz mulsi Iepazīstas ar Aleksi:)) Viņam trīs gadi un dejotprieks:))

Kāds vīrs pašos labākajos gados aizrāvies ar konci neredz un nejūt sveci sev tik ļoti tuvu biksēm... nenovaldos un piebikstu viņam pie pleca. Smiekli. Joki mūzikas pavadībā par olu cepšanu. Mazliet rupji, par laimi krieviski:D

Brīžiem apkārtējie pazūd, ir tikai mūzika un gaismiņas. Kaut kas no pasakām. No bērnības. Nemaz nebrīnītos, ja uz kādas takas tovakar sastaptu elfu princesi, vai rūķi...

Ieva pieliek punktu koncim vēl pirms tā beigām. Miegs. Tas gan viņai pazūd kaut kur starp palagiem nonākot gultā:D