Drīz šur, drīz tur:D

Sestdiena drīz vienā Latvijas pusē, drīz otrā. Bez puikiem gan. Danielam jāpiedalās Jūrmalas kūrorta sezonas atklāšanas gājienā, Kristiāns iecerējis savus darbus, kurus nevēlas atlikt. Nu ja, pusaudžu vecums un tiesības pašiem izlemt, braukt līdzi, vai nē. Ievai tādu tiesību pagaidām nav:D
Jautājums par un ap mājām vēl joprojām atklāts. Tādēļ arī mērojam ceļu uz Saulkrastiem. Ieva Saulkrastos kādas mājas verandā mēģina tikt nevis kāpjot pa trepēm, bet lidojot. Īsāk sakot  - krītot. Otro reizi divu dienu laikā. Pirmais lidojums bija mūsmājās. Par laimi abi veiksmīgi. Tikai manas izbailes un Ievai kāds papildus zilums. Ieva kāpšanas jautājumā pārspēj abus puikas kopā:D
Mājupceļā kāds mirklis "Vīgantos" - krodziņā pie Gaujas no Murjāņu puses braucot. Otrpus Gaujai "Rāmkalni". Šeit piestājam tad, ja kārojas rāmāku gaisotni un ēdienu ar mājas garšu.
Atceros, kā pirmo reizi krodziņā ieejot mazliet apjuku - šķita, ka galdi saklāti kādam svinīgam pasākumam. Uz galdiem glīti salocītas salvetes, sveces. Nebiju gaidījusi ko tādu no vienkārša lauku krodziņa ceļmalā. Interjers mazliet "velk" uz padomju laikiem, bet to visu atsver krodziņa saimnieku šarms un gardie ēdieni.
Mums pat ir sava izdomāta leģenda par krodziņa mājas tēvu:))) Esam izfantazējuši, ka saimnieks kādreiz padomju gados ir strādājis kādā slavenā Rīgas krogā, līdz mūsdienās pats ir kļuvis par krodziņa īpašnieku. Tik staltu stāju un apkalpošanas kultūru bieži negadās baudīt:)) Nu ja, tā mūsu versija, kas zin, kā patiesībā. Iespējams kādu reizi saimniekam to tiešos vārdos pajautāšu un tad jau redzēs, cik tuvu, vai tālu no patiesības mēs būsim bijuši:D

Pasūtot ēdienu priecēju acis ceriņu ziedos. Atrodu vairākas laimītes pat īpaši nemeklējot. Un vēlos atkal kā bērnībā... Atmiņā ataust ceriņi "Mieriņu" mājās. Tos vienvasar  kopā ar māsām kārtīgi izšķirstīju laimītes meklējot - gribēju, lai tētis man uzdāvina īstu, dzīvu pērtiķēnu. Tas laikam pirmā zoodārza apmeklējuma iespaidā:D

Šoreiz našķojos ar aprikozēm pildītu vistiņu. Gardi gan:)) Kādreiz mājās varētu mēģināt atkārtot šo recepti.

Vakarpusē dodamies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem Saldus Kalnsētas parka estrādē.

Brīnos, ka cilvēku tik maz. To, kas uzstājas,  šķiet vairāk kā klausītāju. Pēdējās rindās -  ģimenes ar maziem bērniem. Arī ratos:)) Tāds mazs, mazliet atsevišķs burziņš :D
Kāds mazuļa tētis uzkrītoši skatās uz mums un smaida. Jau mazliet neērti paliek, mulsi smaidu viņam pretī. Viņš pieceļas un nāk tuvāk. Sveiki. Tu  taču esi Aigars - jautā mīļotajam vīrietim. Nu protams ne:D Vakara gaitā ik pa laikam sasmaidāmies. Gadās arī tā. Līdzīgu cilvēku jau netrūkst.

Priecēju acis raugoties uz dziedātāju košajiem brunčiem:))) Ausīm bauda klausīties skanīgajās balsīs:)))

Pūtēju orķestris "Rīga". Vai nav smuki? :))

Konča noslēgumā divu, man mīļu diriģentu sumināšana:)))

Mājupceļā prieks par jauko konci, par to, ka nenoslinkojām un prieks par vasaras mākoņiem. Ik pa laikam skaļi saucu - re! Paskaties! Ui, kādi tur! It kā tā pat nebūtu redzami:D

Jaunpils apkārtnē sastopam miglu.

Tik ļoti vasarīgas sajūtas. Siltas. Un mazliet kā piens.

Mazliet jūras, mazliet dejas:))

Meža zemenītes zied:))

Smaržo pēc vasaras, nesen pļautas zāles un saulē sasilušas zemes. Baso kāju sezona :)))  Aizvakar naktī lija pamatīgs lietus un nakts lielāko daļu varēja vērot zibeņu rotaļas debesīs, vēl šodien par lielajiem lietiem liecina  peļķes uz ielām.

Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas  iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D

Pirmās smilšu kūkas.

Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.

Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.

Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.

Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?

Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.

Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))

Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!

Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...

 Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))

Kristīnes jūras koki ar zvaniņiem tik lieliski, ka no prāta neiziet.
 Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.

Ieva pati izdomāja, ka var izrotāt arī kāju. Tā mazliet indiešu meiteņu stilā laikam:D

 Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))

Gribu, gribu, gribu! :D

Nu ļoti gribu! Gribu ceļot šogad! Bet ne tā kā ierasts. Šogad gribu iepazīt svešas zemes tā mazliet savādāk, iejūtoties svešā kultūrā no matu galiņiem līdz pat kāju pirksteļiem... Atlicis vien tāds sīkums, kā pierunāt mīļoto vīrieti doties kopā ar mani, jo nespēju iedomāties ceļošanu bez viņa. Ceru, ka man izdosies:D Nu vismaz uz vienu nedēļu šovasar!
Kā es uz tādām domām nonācu? Atradu netā interesantu adresi ceļotgribētājiem. Re, te mazliet var sevi pakārdināt! Brīdinu -  var aizrauties un laikā pazaudēties! :)))
Tik daudz brīnišķīgu cilvēku un tik fantastiski dabas skati! MMMM:))) Gribētu pabūt gandrīz visur:D

Bilžu avots te:))

Apmēram pirms diviem gadiem bijām šajā apkārtnē uz vienu dienu, bet ir tā sajūta, ka gribas vēl un tā nesteidzīgi...

Bildes avots te:))

Vai nav burvīgs skats? :))

Bildes avots te:)) 

Mana sapņu zeme! Ticu, ka kādreiz tur paciemošos! :)))

Izrādās, ka te var atrast arī mūsējos! No Latvijas! :))) Vienkārši super! Man prieks, ka starp tik daudzām zemēm ir atrodama arī mūsu! Kā Inese teiktu -smaids plecu platumā! :))))

Bildes avots te!

Bildes avots te! :))

Man jau šķiet, ka divas ģimenes ir pārāk maz Latvijai! Nu ļoti par maz! Meitenes ar lauku mājām! Sarosieties! :)))) Hm, kāpēc gan tikai lauku mājām? Pilsētas mājās jau arī darbu un feinu cilvēku netrūkst!:)))

Iedomājos par savām lauku mājām, kuras šobrīd ir vēl tikai manā fantāzijā:D Ļoti labprāt uzņemtu savās mājās ceļotājus no visas pasaules! Tas būtu fantastiski, lai neteiktu ka brīnumaini:))) Sava veida ceļojums  neizejot no mājām:))) Iedomājos, kā Ieva smilšu kastē kopā ar bērniem no Āfrikas spēlējas, vai puikas ar bērniem no Francijas cenšas sarunāties...:))) Nu jā, tas gan tikai kaut kad nākotnē, bet viss jau sākas ar sapni!:)))

Lai izdodas man un Tev! Mums visām! Ceļot un piepildīt savus sapņus! :)))

Ziedu un māju laiks:)))

 Saputroti datumi mazliet:)) Māmiņdiena  Mūsmājās atnāk ātrāk kā citās mājās - sestdienas rītā:D
Bet rīts burvīgs un pārsteigums virtuvē mani aizkustina līdz asarām... Tik daudz ziedu! Plūkti naktī, pa tumsu izlavoties no mājas... :))

Tulpes, tulpes, tulpes. Tagad man tās vairs neasociējas ar uzvaras svinībām. Nē, tās ir visīstākās māmiņdienas puķes, nu jau gadus astoņus:))) Un ievas arī!

Dzeltenu narcišu pušķi un smaržīgas hiacintes mani kādā rītā pārsteidza pa visam negaidot! Vienkārši tā pat! Māmiņdienas sajūtas ne maz ne māmiņdienā:))) Kaut gan, ja ir sajūtas, kāpēc tad lai nebūtu arī Māmiņdiena? Var taču tā būt ik pa laikam...:)))  Zēnu laimīgās acis un mazliet kautrīgos smaidus neaizmirsīšu nekad:)))) Un meitas platās, izbrīnā ieplestās acis arī! :)))

Svētdienas Māmiņdiena pa visam svētdienīga iemīļotajā krodziņā "Cope" ar fantastiski gardām pankūkām (ar augļiem un putukrējumu) un mazliet apjukušu gulbju mammu ceļam tuvajās dīķa niedrēs:)) Un ar pirmajām zemenēm, tas jau nekas, ka spāņu:D Ievai tās garšo tik ļoti, ka netiek cienāts pat Laris, kurš visu citu no meitas rokām ir nogaršojis. Pat tomātus un gurķus...

Bet mans laiks ir kaut kur pazaudējies. Ar izbrīnu vēroju ziedu un lapu ūdenskritumu dārzā. Pa kuru laiku gan? Tik tikko bija mazas lapu austiņas, bet nu jau kārtīgi lapu vēdeklīši. Plūmes un ķirši atgādina laimīgas meitenes un pa visam drīz  kastaņas pārtaps ziedošos svečturos...:))

 

Domas par un ap mājām. Lauku mājām. Redzētas daudzas, bet tikai dažas par sevi piedomāt liek.

Nokļūt atpakaļ bērnībā.Ne bērnības mājās... Lauku mājas pagalms tik ļoti tuvs šķiet no pirmā mirkļa. Lielie koki šalc ap māju. Tuvākie kaimiņi vismaz desmit minūšu gājienā. Stāva grava ar sīku strautiņu. Nogāzē vēl paslēpies sniegs (pirms divām ar pusi nedēļām tā). Zilās vizbulītes pie akas, mežacūku pēdas vecajā ābeļdārzā un stirnu pēdas dārzā. Kāds racies zem vecās klēts uz pagrabu. Pagalma vidū divas dižas egles tik blakus viena otrai, ka zem to zariem mierīgi no lietus paslēpties var. Egļu galotņu pušķošana uz Ziemassvētkiem gan jāatceļ, vai jāsauc palīgā kāds pacēlājs...

Pati māja gan pa visam cita, arī vizuāli. Vien istabu izvietojums mazliet līdzīgs omītes mājām. Un krāsns mūrītis:)) Vēl tagad atmiņā žāvēto ābolu smarža rudeņos... 

Mājas virtuvē mūs sagaida tagadējā saimniece. Ne pēc papīriem, bet pēc būtības. Atverot durvis uz virtuvi ieraudzīju virtuves plauktiņus ar aizkariem. Un no tiem manī raudzījās divas spožas, izbrīnītas acis.

Atļāvos saimnieci iznest pagalmā:D Ievas acīs brīnums un mazliet neizpratne. Šķiet viņa drošāk justos ieraudzījusi svešu suni vai kaķi. Pele ir kaut kas pa visam jauns un nepieredzēts.

Projām braukt ir mazliet žēl. Pie sevis klusībā domāju, par to, vai saimniecei, tai, kura tāda ir pēc papīriem arī bija žēl aizbraukt. Kā tas ir - atbraukt uz savām senču mājām no Austrālijas. Censties iedzīvoties un tomēr aizbraukt atpakaļ? 

Kādas citas mājas mani "paņem" ar vienu vienīgu "skabūzīti". Mājas otrais stāvs, neliela istaba un tad -"skabūzītis" ar vienu taisnu sienu, otru slīpu - tā  pieskaņojusies jumtam. Gala sienā mazs, mazītiņš lodziņš. Iztēlē te redzu Ievas valstību ar sīku rozīšu tapetēm, mazām spuldzītēm, kaudzi spilvenu, lellēm un grāmatām un draisku saules staru rotaļām uz grīdas... Šķiet Ieva jūt ko līdzīgu, jo no "skabūzīša" ir dabūjama ārā vien paņemot klēpī. Otrā mājas spārnā puikiem štābiņš varētu tapt, uz durvīm gan jau parādītos zīme - STOP:)) un durvis sargātu kamoliņā saritinājies Laris...
Mani valdzina vecās koka mājas smarža, dzīvojamās istabas daudzie logi, koka kāpnes uz otro stāvu un bērzi ar strazdiem pagalmā. Mājas saimniece arī:)))  Ievai no viņas tika manas bērnības kalendārs, tagad vakaros pirms gulētiešanas lasām un atkal man acu priekšā staltā mājas saimniece ar humora pilnajiem stāstiem par čigānu, par veco mājas saimnieku, par seniem laikiem...

Uz Zemgales pusi braucot sastopam pirmo dzērvi šogad, kādas mājas zaļajā pagalmā krāsaina krokusu sirds. Milzīga divstāvu māja ar stārķu pāri pagalmā, ar burvīgu kamīnu un smalku, trauslu mājas saimnieci, kura nevēlas aiziet no savām mājām. Un tomēr nākas. Skarbi. Un sāpīgi. Pat man, pa visam svešam cilvēkam. Bet laikam jau citas iespējas nav. Apsverot domu par šīs mājas pirkšanu, man pat ienāk prātā doma, ka saimniece varētu palikt kopā ar mums. Gan jau sadzīvotu:)) man patiktu klausīties stāstos par sendienām un sajusties tā it kā man atkal būtu omīte...
Neviļus nāk prātā "cimdu Jetiņas" cimdu stāsts par mājām.

Cik māju, tik stāstu. Bet pa visam SAVAS neesam atraduši vēl. Kas zin, cik ilgs laiks paies, līdz atradīsim. Varbūt šovasar, bet varbūt tā jau cita vasara būs. Laikam prātīgākais ir ļauties un tad jau arī notiksies:)))