Ziedu un māju laiks:)))

 Saputroti datumi mazliet:)) Māmiņdiena  Mūsmājās atnāk ātrāk kā citās mājās - sestdienas rītā:D
Bet rīts burvīgs un pārsteigums virtuvē mani aizkustina līdz asarām... Tik daudz ziedu! Plūkti naktī, pa tumsu izlavoties no mājas... :))

Tulpes, tulpes, tulpes. Tagad man tās vairs neasociējas ar uzvaras svinībām. Nē, tās ir visīstākās māmiņdienas puķes, nu jau gadus astoņus:))) Un ievas arī!

Dzeltenu narcišu pušķi un smaržīgas hiacintes mani kādā rītā pārsteidza pa visam negaidot! Vienkārši tā pat! Māmiņdienas sajūtas ne maz ne māmiņdienā:))) Kaut gan, ja ir sajūtas, kāpēc tad lai nebūtu arī Māmiņdiena? Var taču tā būt ik pa laikam...:)))  Zēnu laimīgās acis un mazliet kautrīgos smaidus neaizmirsīšu nekad:)))) Un meitas platās, izbrīnā ieplestās acis arī! :)))

Svētdienas Māmiņdiena pa visam svētdienīga iemīļotajā krodziņā "Cope" ar fantastiski gardām pankūkām (ar augļiem un putukrējumu) un mazliet apjukušu gulbju mammu ceļam tuvajās dīķa niedrēs:)) Un ar pirmajām zemenēm, tas jau nekas, ka spāņu:D Ievai tās garšo tik ļoti, ka netiek cienāts pat Laris, kurš visu citu no meitas rokām ir nogaršojis. Pat tomātus un gurķus...

Bet mans laiks ir kaut kur pazaudējies. Ar izbrīnu vēroju ziedu un lapu ūdenskritumu dārzā. Pa kuru laiku gan? Tik tikko bija mazas lapu austiņas, bet nu jau kārtīgi lapu vēdeklīši. Plūmes un ķirši atgādina laimīgas meitenes un pa visam drīz  kastaņas pārtaps ziedošos svečturos...:))

 

Domas par un ap mājām. Lauku mājām. Redzētas daudzas, bet tikai dažas par sevi piedomāt liek.

Nokļūt atpakaļ bērnībā.Ne bērnības mājās... Lauku mājas pagalms tik ļoti tuvs šķiet no pirmā mirkļa. Lielie koki šalc ap māju. Tuvākie kaimiņi vismaz desmit minūšu gājienā. Stāva grava ar sīku strautiņu. Nogāzē vēl paslēpies sniegs (pirms divām ar pusi nedēļām tā). Zilās vizbulītes pie akas, mežacūku pēdas vecajā ābeļdārzā un stirnu pēdas dārzā. Kāds racies zem vecās klēts uz pagrabu. Pagalma vidū divas dižas egles tik blakus viena otrai, ka zem to zariem mierīgi no lietus paslēpties var. Egļu galotņu pušķošana uz Ziemassvētkiem gan jāatceļ, vai jāsauc palīgā kāds pacēlājs...

Pati māja gan pa visam cita, arī vizuāli. Vien istabu izvietojums mazliet līdzīgs omītes mājām. Un krāsns mūrītis:)) Vēl tagad atmiņā žāvēto ābolu smarža rudeņos... 

Mājas virtuvē mūs sagaida tagadējā saimniece. Ne pēc papīriem, bet pēc būtības. Atverot durvis uz virtuvi ieraudzīju virtuves plauktiņus ar aizkariem. Un no tiem manī raudzījās divas spožas, izbrīnītas acis.

Atļāvos saimnieci iznest pagalmā:D Ievas acīs brīnums un mazliet neizpratne. Šķiet viņa drošāk justos ieraudzījusi svešu suni vai kaķi. Pele ir kaut kas pa visam jauns un nepieredzēts.

Projām braukt ir mazliet žēl. Pie sevis klusībā domāju, par to, vai saimniecei, tai, kura tāda ir pēc papīriem arī bija žēl aizbraukt. Kā tas ir - atbraukt uz savām senču mājām no Austrālijas. Censties iedzīvoties un tomēr aizbraukt atpakaļ? 

Kādas citas mājas mani "paņem" ar vienu vienīgu "skabūzīti". Mājas otrais stāvs, neliela istaba un tad -"skabūzītis" ar vienu taisnu sienu, otru slīpu - tā  pieskaņojusies jumtam. Gala sienā mazs, mazītiņš lodziņš. Iztēlē te redzu Ievas valstību ar sīku rozīšu tapetēm, mazām spuldzītēm, kaudzi spilvenu, lellēm un grāmatām un draisku saules staru rotaļām uz grīdas... Šķiet Ieva jūt ko līdzīgu, jo no "skabūzīša" ir dabūjama ārā vien paņemot klēpī. Otrā mājas spārnā puikiem štābiņš varētu tapt, uz durvīm gan jau parādītos zīme - STOP:)) un durvis sargātu kamoliņā saritinājies Laris...
Mani valdzina vecās koka mājas smarža, dzīvojamās istabas daudzie logi, koka kāpnes uz otro stāvu un bērzi ar strazdiem pagalmā. Mājas saimniece arī:)))  Ievai no viņas tika manas bērnības kalendārs, tagad vakaros pirms gulētiešanas lasām un atkal man acu priekšā staltā mājas saimniece ar humora pilnajiem stāstiem par čigānu, par veco mājas saimnieku, par seniem laikiem...

Uz Zemgales pusi braucot sastopam pirmo dzērvi šogad, kādas mājas zaļajā pagalmā krāsaina krokusu sirds. Milzīga divstāvu māja ar stārķu pāri pagalmā, ar burvīgu kamīnu un smalku, trauslu mājas saimnieci, kura nevēlas aiziet no savām mājām. Un tomēr nākas. Skarbi. Un sāpīgi. Pat man, pa visam svešam cilvēkam. Bet laikam jau citas iespējas nav. Apsverot domu par šīs mājas pirkšanu, man pat ienāk prātā doma, ka saimniece varētu palikt kopā ar mums. Gan jau sadzīvotu:)) man patiktu klausīties stāstos par sendienām un sajusties tā it kā man atkal būtu omīte...
Neviļus nāk prātā "cimdu Jetiņas" cimdu stāsts par mājām.

Cik māju, tik stāstu. Bet pa visam SAVAS neesam atraduši vēl. Kas zin, cik ilgs laiks paies, līdz atradīsim. Varbūt šovasar, bet varbūt tā jau cita vasara būs. Laikam prātīgākais ir ļauties un tad jau arī notiksies:)))