Meža zemenītes zied:))
Smaržo pēc vasaras, nesen pļautas zāles un saulē sasilušas zemes. Baso kāju sezona :))) Aizvakar naktī lija pamatīgs lietus un nakts lielāko daļu varēja vērot zibeņu rotaļas debesīs, vēl šodien par lielajiem lietiem liecina peļķes uz ielām.
Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D
Pirmās smilšu kūkas.
Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.
Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.
Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.
Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?
Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.
Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))
Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!
Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...
Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))
Kristīnes jūras koki ar zvaniņiem tik lieliski, ka no prāta neiziet.
Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.
Ieva pati izdomāja, ka var izrotāt arī kāju. Tā mazliet indiešu meiteņu stilā laikam:D
Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))
Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D
Pirmās smilšu kūkas.
Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.
Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.
Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.
Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?
Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.
Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))
Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!
Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...
Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))
Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.
Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))
Jauka pastaiga un dabas baudīšana! Skanošā rokassprādzīte - ļoti laba lieta! Bērniņš tiešām rada sava noskaņojuma 'mūziku'. :)
AtbildētDzēstVai tad Laris netiek ņemts uz jūru līdzi? :) Brīnišķīgs pasākums un tā apraksts! :) ai... gribu uz jūru...
AtbildētDzēstKà Jûs atkal paaugušās!Ai, jûras sezona!Mès arî atklàjàm baskàju pasauli!Bauda pa rîta rasu skriet!Un jaukà aproce!
AtbildētDzēstcik jums jauki, ka jūra tuvumā :) Draugam (Larim) gan varbūt sirsniņa sāp, ka viņam tikai izstāsta piedzīvojumus, bet līdzi nepaņem :)
AtbildētDzēstAi, meitenes, mums jau arī mazliet skumji, ka ejot uz jūru Laris mājās jāatstāj, bet viņam tiek pastaigas pa mežu:)) Mūsu pludmalē nedrīkst ņemt līdzi suņus - par pārkāpumu draud pat naudas sods. Manuprāt loģisks aizliegums - smiltiņās spēlējas bērni un guļ atpūtnieki.Un, ja katrs Jūrmalas suņu mīlis ies staigāt uz jūru un ņems līdzi savu suni... tad laikam vairs ne vienam nebūs patīkami. Kaut ir arī cilvēki, kuri šo aizliegumu neievēro.
AtbildētDzēstSxpārne - jā, šī mūzika mainās:)) tiešām sanāk kā noskaņojuma atspoguļotāja!
Aija - vilcienā iekšā un uz jūru prom:))) Ja gribas cilvēku "burziņu" tad uz Lielupi, Bulduriem, ja patīk tukšāka pludmale, tad uz Jūrmalas tālāko galu:))
Maija - bērni aug kā sēnes pēc lietus:)) Tā es smejos, kad saprotu, ka atkal kādas drēbes par mazu:D
Jā, rīta rasa, tas ir kaut kas tik burvīgs! :))
Aproce tagad kādu laiku ir topā, bet gan jau radīsies atkal kāds cits skaņu instruments:))
Inesīt -katru reizi, kad ejam uz jūru priecājos, ka tā ir tik tuvu, atkrīt daudzo mantu līdzi ņemšana:D Kaut gan zinu cilvēkus, kuri dzīvo pie jūras, bet mēnešiem to neredz - jo slinkums iet:D vienu vārdu sakot nenovērtē to, kas ir dots:)