Jāņu rīta ašā ideja:)

Izsmaržo jāņu zāles, vīst ziedu vainadziņi...
 Ievai pinot vainadziņu nebiju pārliecināta, ka viņa ko tādu liks galvā. Bet man par lielu pārsteigumu meitēns vainadziņu iemīļoja un vēl nākamajā dienā ik pa brīdim staigāja ar to:D

Šis līgo vakars man paliks atmiņā ar gaišām debesīm, skaistiem mākoņiem, lielu vēju Siguldas pusē un jasmīnu smaržu istabās. Žēl, ka izpalika ugunskurs, bet gan jau citu gadu arī tas būs:))

 Bet pašā Jāņu rītā spontāni izlēmām braukt uz Kurzemi. Ieva bez savas galvas rotas  nekur - pati uzlika galvā un uz auto prom:D

 Brokastis apvienojumā ar pusdienām Kuldīgas "Pagrabiņā".

" Pagrabiņš" iekārtojies kādreizējā rātsnamā. Jauks krodziņš, kurā vienmēr ir gardi ēdieni. Neteiksim, ka paši lētākie pilsētā, bet ne arī pārmērīgi dārgi. Vienīgais šīs vietas  mīnuss - reizēm diezgan daudz cilvēku, sevišķi ārzemnieku, tā ka var nākties pagaidīt. Jā, un uz terases nav bērnu krēsliņu, bet iespējams, ka man vajadzēja  pajautāt:D

Šoreiz izvēlamies sēdēt ārā uz upītes. Jā, jā, terase  ir uzcelta  tieši virs upītes. Baudot ēdienu var klausīties ūdens čalošanā :)))

Rāmām saruniņām tas nemaz netraucē, drīzāk gan otrādi - piedod tādu jauku noskaņu. Un kā pēc svētkiem arī cilvēku nebija daudz, nu vismaz sākumā.

No terases var priecēt acis par senatnīgo Kuldīgas arhitektūru..

Un arī bērnu delverības šeit nešķiet traucējošas, gluži otrādi, sastapām tikai labvēlīgus skatienus un smaidus:)))

Paēduši tālāk braucam uz jūru. Bet ieraugot, ka Ēdoles baznīcas durvis ir vaļā, nevarējām nepiestāt.

Svētdiena. Dievkalpojumu laiks.

Skanīga mācītāja balss. Koša baznīca. Sirdī  nemanot rodas svētku sajūta.

Ēdoles baznīca celta 1647. gadā gotiskajā stilā.  Ar šo baznīcu saistās kāds sens un bēdīgs stāsts. 1623. gadā  nesaskaņu dēļ Ēdoles muižas īpašnieku Verneru Bēru nogalinājis viņa  paša dēls. Baznīcu esot uzcēlis otrs īpašnieka dēls Johans Ditrihs, kurš pēc nāves apglabāts zem baznīcas sliekšņa. Johana doma bija, ka tādejādi viņš izpirks grēkus...

Jā, Ēdoles baznīcā ir  vienas no vecākajām skanošajām ērģelēm Latvijā. Un melni koka soli, lai ļaudīm atgādinātu par viņu grēcīgumu...

Pāri ceļam, gandrīz pretī baznīcai, kādreiz bijusi skaista māja. Mani uzrunāja tās otrā stāva logi. Varbūt kādreiz tā atkal parādīs garāmbraucējiem savu košumu...

Un tad jau Ziemupe:))) Ar tukšu pludmali un gaišziliem viļņiem.

Ejam apciemot Ziemupes kadiķus.

Saauguši veidojot neskaitāmas " istabiņas"...
Bet iespējams, ka tā vairs nebūs ilgi:(((  Kadiķi  šeit kaut kādu iemeslu dēļ iet bojā... Ne visi uz reiz, bet kāda daļa jau ir nokaltuši.

Klusums, tik bišu sanoņa un putnu dziesmas...

 

Atceļā uz auto pirmie zaķkāposti:))

Šūpoles jūras krastā. Ļaujamies Kurzemes vējiem:) Un tad ceļš uz Liepāju. 

Liepāja ar šaurām ieliņām man liekas feinākā  pilsētas daļa.

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle. Mūsu galamērķis.  Pulksten 18.00 katru vasaras svētdienu līdz 26. augustam skanēs  šīs baznīcas ērģeles kāda Latvijas ērģeļnieka izpildījumā. Šajā svētdienā spēlēja Kristīne Adamaite.  Sīkāk par koncertiem Te.

Man gan konci sanāca klausīties no baznīcas pagalma:D Ieva nebija noskaņota uzvesties mierīgi... Bet ar to jau mazu bērnu vecākiem jārēķinās;))

Savs labums bija - diez vai savādāk es tik ilgi staigātu pa baznīcas pagalmu un iepazītos ar Liepājas kaķi:D

Katedrālē nedrīkst fotogrāfēt, tāpēc bildes tikai no ārpuses. Zem kāpnēm noglabāta laika zoba skarta mātes skulptūra ar diviem bērniem.  Bet mazākā bērniņa krekliņam tāda mežģīne...:))) 

 Šajā baznīcā ir iespēja uzkāpt tornī un paraudzīties uz Liepāju no augšas. Šogad mēs šo iespēju neizmantojām vēja dēļ, bet pagājušajā gadā nenoslinkojām viss:)))

Skati, kuri paveras no augšas ir tā vērti! Tas tikai par vienu latu lielajiem un piecdesmit santīmiem mazajiem. Jā, kāpšana augšup pati par sevi jau ir piedzīvojums! Kāpēc? Kāpsiet augšup, tad sapratīsiet :)))

Lielais zvans bija Daniela kārdināšanas objekts:))

Pēc koncerta palēnām uz māju pusi, ar domu kaut kad vēl šovasar Liepājā atgriezties...

Lai silta un smaidīga nedēļa! :))