Sīķeles baznīca, Muravku kapi un Priedaines skatu tornis:))

Pagājušajā piektdienā kravāju somas uz Latgali. Man vienmēr jābrīnās, cik lielas tās mēdz kļūt, ja viņās saliek visu vajadzīgo mazulim - sākot ar pamperiem un beidzot ar rotaļlietām... Labi, ka nav jānes rokās, bet var salikt auto bagāžniekā:D
Šis nebija plānots brauciens un arī ne tāds, kuru varētu atlikt. Visvairāk bažījos par mazo Ievu, kā viņa pārdzīvos gandrīz piecu stundu braucienu uz vienu pusi un pēc tam atpakaļ. Pēc ilgām pārdomām nācās pieņemt lēmumu, ka tas tomēr nebūs vienas dienas brauciens, bet gan vismaz divu.

Ieva turējās braši:)) Tas bija viņas līdz šim garākais brauciens. Ik pēc kādas stundas apstājāmies un iepauzējām, lai Ieva varētu atpūsties. Šoreiz par divām pauzītēm, kurās apskatījām baznīcu, kapus un kāpām skatu tornī:)))

Vienā apstāšanās pauzē apskatījām priežu ieskauto Sīķeles luterāņu baznīcu,(atrodas Vecsalienas pagastā netālu no Daugavas) celta 1819. gadā. Pirms tam tās vietā bijusi koka baznīca, kura ar plostu pa Daugavu atvesta no Krievijas. Iedomājieties! Ar plostu atvest baznīcu! Jā, diez vai mūsdienās vairs tā mācētu...

Man interesanti šķita baznīcai piegulošie Muravku luterāņu kapi. Viens otrs piemineklis tāds sens un neredzēts. Šis izskatās, kā no koka stumbra veidots, bet patiesībā tomēr granīts.

Te tas pats piemineklis no otras puses.

Te sens piemineklis ar ērgli un ziediem.

Te mazliet tuvāk redzams tas pats cēlais putns.:))

Šeit piemineklis no otras puses.Čūska, kura satvērusi pati savu asti.
Sākums un gals. Noslēdzies dzīves aplis.Varbūt gals ir kaut kā jauna sākums...

Tādas un līdzīgas domas ienāk prātā staigājot pa kapiem un uzlūkojot tik dažādas kapu kopiņas.
Man patīk Latvijas kapi, sajūta kā staigājot pa senu dārzu - ar veciem kokiem, ziediem, apsūnojušiem pieminekļiem un sētām, sanošām bitēm, krāsainiem tauriņiem un putnu dziesmām...

Vēl viens interesants kapakmens zilu neaizmirstulīšu ielokā.

Aiz baznīcas paslēpies vecs malkas šķūnītis... šķiet tūlīt sagāzīsies, bet savu funkciju - glabāt malku - veic vēl jo projām:)))

Citā pauzītē piestājām netālu no Krāslavas. Tur Daugavas krastā atrodas Latvijā augstākais ( 32 m ) - Priedaines koka skatu tornis. Uzkāpu tajā ātri, lejā vairs ne tik ātri:D Otrā dienā kājas juta gan šo kāpienu.:)))

No augšas paveras skaists skats uz Daugavu un mežiem.:)))

Skats uz Krāslavu:))

Daugava un mākoņi...

Priedes:)) Šīs ieraugot atcerējos Madaru un priežu čiekuru vārīšanu :)))

Te - kā tajā dziesmā - visapkārt zeme zied...:))

Kamēr pārmaiņus kāpām tornī Ieva saldi gulēja vēja šalku ieaijāta:)))
Vienīgais - odu šogad daudz, jāmeklē bērniem draudzīgi odu atbaidītāji. Mēs šoreiz izlīdzējāmies ar izdzenāšanas metodi:D