Dzēriens ar citronu vasarīgām dienām:)

Pagalmā kastaņa aizdegusi savas baltās kastaņu sveces...:)) Pa kuru laiku jau?

Un bērniem tūlīt, tūlīt sāksies vasaras brīvlaiks. Aizvien grūtāk no rītiem pamodināt, jo vakaros - ai, kā negribas gulēt iet...:)))

Dieniņas pat Jūrmalā kļuvušas tik siltas kā vasarā! No rītiem man patīk atvērt virtuves durvis uz dārzu un ļaut, lai pēc sāļas jūras, saulē sasilušas zāles un vasarīgiem ziediem smaržojošais gaiss ielīst virtuvē... Tādas laimīgas sajūtas tad! :)) Kā bērnībā laukos kādreiz...

No bērnības mūsmājās katru vasaru top vienkāršs, vasarīgs dzēriens.

Vajadzīgs vien ūdens, melisas, vai piparmētru lapiņas, citrons, ledus gabaliņi un ja vēlas - cukurs. Bērni šo pēdējo mūsmājās izvēlas gan. Pieaugušie parasti nē.:))

Melisa un citi bieži vajadzīgi zaļumi vasarās dzīvojas uz kāpnēm pie virtuves durvīm. Gan ērti, gan acīm tīkami un degunam jau nu arī - tās smaržas, kuras novirmo gaisā noplūcot piparmētru, melisu vai baziliku... :)))

Uzvāru un labi atdzesēju ūdeni. Visbiežāk ņemu lielo trīs litru burku.
Jūrmalā nevārītu neriskēju dzert, bet laukos avota ūdens - to jau bez vārīšanas tad:)))

Uz trīs litriem ņemu vienu lielu, vai divus mazākus citronus. Izspiežu sulu citrusspiedē un leju sagatavotajā ūdenī. Reizēm nevis spiežu sulu, bet citronu sagriežu šķēlītēs. Tā gan daru reti, jo sazin kā ir apstrādāta citrona miziņa... baidos, ka nekāda mazgāšana ķīmiju pa visam nedabū nost...

Tad pievienoju piparmētru vai melisas lapiņas. Burku glabāju ledusskapī un litra krūzi ar dzērienu uz virtuves galda. Tad, kad gribas padzerties puiki paši ielej savās glāzēs dzērienu, pievieno nedaudz cukuru un obligāto sastāvdaļu - ledus gabaliņus no saldētavas! :D
Karstās dienās, tādās kā pagājušo vasaru - protams ar trijiem litriem ir par maz:)))

Siltu un laimīgu dienu Jums visām! :)))

Sīķeles baznīca, Muravku kapi un Priedaines skatu tornis:))

Pagājušajā piektdienā kravāju somas uz Latgali. Man vienmēr jābrīnās, cik lielas tās mēdz kļūt, ja viņās saliek visu vajadzīgo mazulim - sākot ar pamperiem un beidzot ar rotaļlietām... Labi, ka nav jānes rokās, bet var salikt auto bagāžniekā:D
Šis nebija plānots brauciens un arī ne tāds, kuru varētu atlikt. Visvairāk bažījos par mazo Ievu, kā viņa pārdzīvos gandrīz piecu stundu braucienu uz vienu pusi un pēc tam atpakaļ. Pēc ilgām pārdomām nācās pieņemt lēmumu, ka tas tomēr nebūs vienas dienas brauciens, bet gan vismaz divu.

Ieva turējās braši:)) Tas bija viņas līdz šim garākais brauciens. Ik pēc kādas stundas apstājāmies un iepauzējām, lai Ieva varētu atpūsties. Šoreiz par divām pauzītēm, kurās apskatījām baznīcu, kapus un kāpām skatu tornī:)))

Vienā apstāšanās pauzē apskatījām priežu ieskauto Sīķeles luterāņu baznīcu,(atrodas Vecsalienas pagastā netālu no Daugavas) celta 1819. gadā. Pirms tam tās vietā bijusi koka baznīca, kura ar plostu pa Daugavu atvesta no Krievijas. Iedomājieties! Ar plostu atvest baznīcu! Jā, diez vai mūsdienās vairs tā mācētu...

Man interesanti šķita baznīcai piegulošie Muravku luterāņu kapi. Viens otrs piemineklis tāds sens un neredzēts. Šis izskatās, kā no koka stumbra veidots, bet patiesībā tomēr granīts.

Te tas pats piemineklis no otras puses.

Te sens piemineklis ar ērgli un ziediem.

Te mazliet tuvāk redzams tas pats cēlais putns.:))

Šeit piemineklis no otras puses.Čūska, kura satvērusi pati savu asti.
Sākums un gals. Noslēdzies dzīves aplis.Varbūt gals ir kaut kā jauna sākums...

Tādas un līdzīgas domas ienāk prātā staigājot pa kapiem un uzlūkojot tik dažādas kapu kopiņas.
Man patīk Latvijas kapi, sajūta kā staigājot pa senu dārzu - ar veciem kokiem, ziediem, apsūnojušiem pieminekļiem un sētām, sanošām bitēm, krāsainiem tauriņiem un putnu dziesmām...

Vēl viens interesants kapakmens zilu neaizmirstulīšu ielokā.

Aiz baznīcas paslēpies vecs malkas šķūnītis... šķiet tūlīt sagāzīsies, bet savu funkciju - glabāt malku - veic vēl jo projām:)))

Citā pauzītē piestājām netālu no Krāslavas. Tur Daugavas krastā atrodas Latvijā augstākais ( 32 m ) - Priedaines koka skatu tornis. Uzkāpu tajā ātri, lejā vairs ne tik ātri:D Otrā dienā kājas juta gan šo kāpienu.:)))

No augšas paveras skaists skats uz Daugavu un mežiem.:)))

Skats uz Krāslavu:))

Daugava un mākoņi...

Priedes:)) Šīs ieraugot atcerējos Madaru un priežu čiekuru vārīšanu :)))

Te - kā tajā dziesmā - visapkārt zeme zied...:))

Kamēr pārmaiņus kāpām tornī Ieva saldi gulēja vēja šalku ieaijāta:)))
Vienīgais - odu šogad daudz, jāmeklē bērniem draudzīgi odu atbaidītāji. Mēs šoreiz izlīdzējāmies ar izdzenāšanas metodi:D

Maza blēņošanās ar tušu

Vakar dienas lielāko daļu lija lietus. Reizēm ir jauki tā.:))
Abas ar Ievu kādu brīdi gulējām uz virtuves siltās grīdas un pa stikla durvīm lūkojāmies saplaukušā bērza lapotnē. Ievas acīs bija tāds brīnums:) Gan par lapām, gan par lietus lāsēm un to radīto mūziku... Mazliet apskaužu Ievu. Viņai VISS ir TĀDS brīnums! :)))

Klausoties lietus mūzikā Ieva aizmiga. Un es šajā brīvbrīdī nedaudz pablēņojos ar tušu. Kāpēc? Vienkārši tā pat vien:)) Sen nekas tamlīdzīgs nebija darīts.


Uz zīmēšanas vai rasēšanas papīra vienas malas uzpilina palielu tušas pilienu.Tad to pietuvina lūpām un sāk pūst. Tuša izplūst pa papīru un bieži vien izplūstot veidojas koka stumbram, vai krūmam līdzīgs siluets.:))

Pēc tam ar rakstāmspalvu mazliet pazīmēju ko līdzīgu lietus pilieniem. Laikam lietus ietekmē tā:D Šodien droši vien tie būtu ziedi:))

Un šis otrs tušas piliens izplūdušā veidā:))

Atceros, ka puikiem patika ar tušu šādi darboties, Ievai gan vēl jāpaaugas...:))

Te mazliet savādākā veidā iegūts tušas zīmējums.

Ņem divas papīra lapas. Uz sērkociņa viena gala uztin diegu un iemērc tušā. Tad diegu atritina un izkārto uz vienas papīra lapas. Otru papīra lapu pārsedz pāri pirmajai lapai, uzliek virsū kreiso roku un pietur lapu. Ar labo roku velk aiz diega gala uz savu pusi.

Re, zīmējums uz otras lapas. Gandrīz tāds pats kā pirmais, tikai spoguļattēlā.

Uz manu blēņošanos no augšas nolūkojās Pince. Laikam tādu izklaidi īsti nesaprata:D

Ieva gan saprata! :))) Pēc pamošanās bija gatava piedalīties tāda veida mākslā "ar visām četrām", ja vien es ļautu...:)))

Mirklis Siguldā:)

Dažas dienas atpakaļ uz nepilnu stundiņu pabijām Siguldā. Mums ar Ievu bija jauka, nesteidzīga meiteņu pastaiga, kamēr mīļotais vīrietis darbojās ar saviem kompīšiem.:))

No auto tikām izsēdinātas pie Siguldas luterāņu baznīcas, tāpēc vispirms devāmies apskatīt to tuvāk. Izrādījās, ka baznīca vasaras periodā apskatāma līdz pulksten 17, mēs bijām tieši stundu par vēlu:D Nu neko darīt, varbūt citu reizi būsim īstajā laikā.

Toties baznīcas durvis varējām apskatīt vismaz no ārpuses. Manuprāt jaukas! :))

Blakus baznīcai vilinoši viļņojās dīķis, mēs ar Ievu lēnā pastaigas solī apgājām tam apkārt. Kādas košas krāsas! mmm...

Un vēl! Mēs redzējām otru baznīcu!:)

Grūti pat pateikt, kura man patika labāk...:))

Šeit vēju radīta glezna... :))

Pēcāk ar Ievu lēnām ripinājāmies uz Spieķu parku.

Izskatās, ka Siguldā šī ir iemīļota vieta - sastapām gan jaunās māmiņas, gan skolas bērnus, gan dažāda vecuma un mīļuma "pakāpes" pārīšus:)))

Parkā viena no sievietēm ilgi pētīja Ievas ratus un galu galā pienāca klāt ar jautājumu - vai es zinu, ka mums ratiem ir šķībi riteņi? Ka tik mazā neizveļas brīdī, kad rati sabruks... Pirmajā brīdī apjuku:D Pēc tam gandrīz sāku smieties, bet savaldījos. Kā es tā? Cilvēks gribēja labu. Sievieti nomierināju, ka viss ar ratiem ir oki, ka viņiem riteņi tādi ir no ražošanas brīža, tāpēc, lai rati būtu drošāki un stabilāki. (Jā, šie triju riteņu Xlander rati ir kā radīti pastaigām gan gar jūru, gan pa mežu, arī pilsētā labi var izbraukt pat pa šaurām ieliņām, kurās stāv atpūtnieku mašīnas. Šķībie, lielie riteņi ļoti labi veic savu darbu!)

Man ļoti patika šie ziedu "bruņurupuči"! :))

Un ziedošie lietussargi! :))) Nu ļoti pa skaisto! :))) Varu tik apbrīnot dārznieku, kurš šo skaistumu ir radījis!

Un visapkārt plaukstošo koku reibinošās smaržas. Bija jauki! :))) Bet Siguldai ar stundiņu ir daudz par maz, nu Jūs jau pašas to labi zināt! :)))

Muzeju nakts:)

Vispirms mūsu ceļš veda uz Jaunmoku pili, bet to, kāpēc vispār braucām uz Jaunmokām neieraudzījām:( Gribējām Ievai parādīt mazo mājdzīvnieku izstādi, bet viņus tur tā arī neieraudzījām...
Tāpēc ātri vien devāmies citur. Kas ir interesantākais Jaunmokās manuprāt? Brīnumainā kārtā saglabājušās podiņu krāsnis pilī un čuguna kolonnas bijušajā kūtī...
Man šķiet, ka Jaunmokām pietrūkst dzīvīguma. Pieaicinot muzeju naktī tai pašā Meža muzejā kādu Mārim Oltem līdzīgu vīru ar stāstiem par mežu un tā iemītniekiem, tas pasākums iegūtu pa visam citu smeķi...

Ieva, braucot prom no Jaunmokām, apcerēja domu kāpēc tika "piečakarēta" ar tiem zvēriem:D

Mūsu tālākais ceļš veda uz Jaunpili.
Pa ceļam ( tieši pirms Sātiem) Kristiāns izlocīja kājas, lai iepētītu interesantu tiltu.:)

Tilts uz nekurieni? Tilts no pagātnes uz nākotni? Tilts vienam pie otra? Vai vienkārši tilts diviem ievu krūmiem?

Atbildes var būt dažādas:) Sākotnēji gan bija paredzēts dzelzceļš uz Kuldīgu...

Šī ir Jaunpils baznīca. Celta no granīta laukakmeņiem. Baznīcas slaidais tornis apmēram 75 metrus augsts un jau pa gabalu redzams:)

Varbūt var manīt, ka baznīcai logos ir interesanti balsti? Tas tāpēc, ka tolaik vēl nemācēja izveidot logus ar noapaļotu augšu un, lai tie nesagāztos vajadzēja ko izdomāt...

Padomju gados baznīcā glabājās minerālmēsli. Nu gluži tā pat kā Liepkalnes baznīcā un daudzās citās. Šai gan atšķirībā no Liepkalnes baznīcas paveicās...
Tagad tā ir atguvusi savu koka altāri, ja nemaldos, tad no Rundāles. Cīniņš gan bijis jāizcīna, lai tas notiktu...

Kokgriezumiem rotāto altāri Jaunpils dzimtkungs Matiass fon der Reke un viņa sieva Kristīne Zuzanna fon der Reke, dzim. fon Dēnhofa baznīcai dāvināja savā kāzu dienā 1648. gada 27. aprīlī.:))

Altāris un kancele ir Kurzemes sakrālās kultūras izcilāko vērtību vidū. Esot baznīcā, ja labi ieskatīsieties, tad redzēsiet, ka altārim ir bijušas figūriņas, kuras ir aizgājušas savu ceļu... bilžu gan šoreiz nav, jo baznīcā bija daudz cilvēku, negribējās traucēt, vai kādu netīši aizskart... bet google ir ar mieru parādīt Jaunpils baznīcu ar visu altāri:)))
Diemžēl baznīcas ērģeles ir gājušas zudībā.:(
Interesanta un skaista lieta - svecēm apaļais sveču trauks, nu gluži tāds pats kā Zviedrijas baznīcās un vēl šur tur....

Jaunpils pils, kurā ciemojamies jau otro reizi muzeju naktī:))
Šeit esot šķiet apstājas laiks... Pils celta 1301. gadā. Kristiāns teica - nevar būt tik sen!

Pils no mazliet tuvāka skatu punkta. Nav nemaz daudz tik labi saglabājušos viduslaiku piļu mums. Pili no trijām pusēm ieskauj dzirnavu dīķis.

Vēl viens skats uz pili.

Mazais pils tornītis:))) Netālu no tā atrodas divi 17. gs. lielgabali, kuri dikti patīk bērniem:)))

Skats no pils uz tornīti:))

Puskrēslā šķiet uz šiem krēsliem nesen sēdējusi baronese...

Bet varbūt spēlējusi klavieres:)))

Mazais tornītis:)))

Mana mīļākā vieta šajā pilī. Ar skatu uz dīķi, kurā peld baltie gulbji... :)) Šoreiz pils mazajā tornītī jauka ziedu izstāde. Un tāpēc telpā vējo gandrīz netverams, viegls ziedu aromāts...

Blakus telpā - tekstilmākslinieces Baibas Rīteles fantastiskie darbi! Tik ļoti īsti un skaisti :)))) (Cilvēku burziņa dēļ bildes izpalika)

Vēl Jaunpils pienotavas sieru degustācija:))) Gardi gan pēc traka! :D
Pagalmā pils darbinieki senos tērpos, alķīmiķu pekstiņi, bērniem šūpošanās, skriešana pa pils pagalmu un pili...:)))

Lēna kāpšana pils pagrabos pa stāvajām trepēm, pils muzeja apskate, rokdarbnieču darbi, bibliotēka... varētu tā turpināt un turpināt:))

Protams neiztrūkstošā pils zupas degustēšana - vārīta lielajā katlā pils pagalmā:))) Un šogad arī bada pankūkas... Kristiāns teica, ka garšo pēc gumijas:D Reizēm notiek arī tā, ja vien milti un ūdens lielākoties bija kādā nabadzīgākā gadā pieejami. Ja nu kādam kārojas kas glaunāks, tad pilī ir viduslaiku krogs ar degošo saldējumu un citām interesantām lietām:)))

Tumsai iestājoties lāpu gaismas māja mums sveikas līdz citai reizei... iespējams kādu reizi izmantosim viesnīcas piedāvāto iespēju pārnakšņot pilī, lai lēnām un nesteidzīgi izbaudītu Jaunpils gleznaino apkārtni. Kas zin - varbūt tad arī sastapsim pilī mītošo bruņinieku :))