sestdiena, 2011. gada 31. decembris
Skaistā Ziemassvētku dāvana! :)))
Pateicoties Inesei, http://pieineses.blogspot.com/2011/12/dod-dievini-otram-doti.html, (Nesaprotu, kāpēc Blogu Dievs vēl aiz vien neļauj man izveidot saites...varbūt nākamgad;) ) ļoti liela, mīļa un skaista dāvana atceļoja man no Sandras, tās Sandras, kura raksta jauko blogu http://garlaicigamdienam.blogspot.com!!:)))
Atverot paciņu ieraudzīju tik daudz dāvanu! Un tik skaistas! :)))
Šalle tik pieskaņota mani jakai! :))) Ir tā it kā Sandra būtu slepus nolūkojusies uz to:)))
Tik silta, mīksta un maiga! :))) Pastaigām gar vējaino jūru kā radīta! Jau iemēģināju nesenajās vētrās! Bija silti!:))))
Liels, kārdinoši smaržīgs linu maisiņš ar GARDIEM NAŠĶIEM! Un sirsnīgs apsveikums no Sandras! :)))
Kas var būt garšīgāks par pašu ceptām piparkūkām! Mīļš paldies Sandras meitiņai Anetei! Cepēja bija viņa!:)))Nebrīnīšos, ja pēc kāda brīža lasīšu Anetes kulināro blogu! Piparkūkas pazuda ļoti ātri - kaut to tiešām bija daudz!!!
Veselīgais našķis - žāvēti āboli no pašu dārza! :))) Nu labi, no vecāku dārza;)))) Bet tas jau gandrīz viens un tas pats! :)))
Ieva degustē ābolus! Un viņai ļoti, ļoti garšo! :)))
Meitai šķiet ka arī citi jāpacienā:))) Viens otrs gan par šo ideju nav sajūsmā:D Nez kāpēc?
Lellīte Ievai! :))) Tik skaista - Ieva negribēja pat iet ēst bez viņas! Pati uz savu galvu nosaucu viņu par Loti, tad jau redzēs kā viņu vēlāk pati Ieva sauks:))
Kurpītes tika vilktas nost, tad atkal virsū un tā bez gala!
Te auklīte (ciemiņš) Ļusja palīgā ieradās:D
Karuselis ne rati es Jums teikšu! Te uz augšu, te uz leju:)))
Un divi smaidīgi atslēgu sargātāji puikiem! :))) Smaids viņiem tāds laimīgs tos ieraugot! Un nemaz jau nevar nesmaidīt uz viņiem skatoties!!!:)))))))
SANDRA! Tava Ziemassvētku dāvana radīja tik daudz prieka un pārsteiguma Mūsmājās! Liels un mīļš paldies Tev no mums visiem!!! Un īpašs sveiciens ANETEI!! :))))
Mīļš un silts paldies INESEI!! :)))) Bez Tevis šī skaistā brīnuma nebūtu!:)))))
Atverot paciņu ieraudzīju tik daudz dāvanu! Un tik skaistas! :)))
Šalle tik pieskaņota mani jakai! :))) Ir tā it kā Sandra būtu slepus nolūkojusies uz to:)))
Tik silta, mīksta un maiga! :))) Pastaigām gar vējaino jūru kā radīta! Jau iemēģināju nesenajās vētrās! Bija silti!:))))
Liels, kārdinoši smaržīgs linu maisiņš ar GARDIEM NAŠĶIEM! Un sirsnīgs apsveikums no Sandras! :)))
Kas var būt garšīgāks par pašu ceptām piparkūkām! Mīļš paldies Sandras meitiņai Anetei! Cepēja bija viņa!:)))Nebrīnīšos, ja pēc kāda brīža lasīšu Anetes kulināro blogu! Piparkūkas pazuda ļoti ātri - kaut to tiešām bija daudz!!!
Veselīgais našķis - žāvēti āboli no pašu dārza! :))) Nu labi, no vecāku dārza;)))) Bet tas jau gandrīz viens un tas pats! :)))
Ieva degustē ābolus! Un viņai ļoti, ļoti garšo! :)))
Meitai šķiet ka arī citi jāpacienā:))) Viens otrs gan par šo ideju nav sajūsmā:D Nez kāpēc?
Lellīte Ievai! :))) Tik skaista - Ieva negribēja pat iet ēst bez viņas! Pati uz savu galvu nosaucu viņu par Loti, tad jau redzēs kā viņu vēlāk pati Ieva sauks:))
Kurpītes tika vilktas nost, tad atkal virsū un tā bez gala!
Te auklīte (ciemiņš) Ļusja palīgā ieradās:D
Karuselis ne rati es Jums teikšu! Te uz augšu, te uz leju:)))
Un divi smaidīgi atslēgu sargātāji puikiem! :))) Smaids viņiem tāds laimīgs tos ieraugot! Un nemaz jau nevar nesmaidīt uz viņiem skatoties!!!:)))))))
SANDRA! Tava Ziemassvētku dāvana radīja tik daudz prieka un pārsteiguma Mūsmājās! Liels un mīļš paldies Tev no mums visiem!!! Un īpašs sveiciens ANETEI!! :))))
Mīļš un silts paldies INESEI!! :)))) Bez Tevis šī skaistā brīnuma nebūtu!:)))))
piektdiena, 2011. gada 9. decembris
Ziema sagaidīta un puiku pirmais darbs arī:))
Aiz loga lidinās baltas sniega bites! Beidzot! :))) Zeme gan vēl joprojām zaļa:D Bet ja šitā snigs, tad iespējams vakarā varēs pikoties!
Ievas acīs izbrīns, veram vaļā durvis un izbaudām sniega krišanu:))) Sniegs sakrīt arī meitas matos un kūstot pārvēršas par maziem, zaigojošiem ūdens briljantiņiem...
Pirms pāris dienām pastaigas laikā abas ar Ievu sastapām zīdastes - arī tas bija tāds mazliet brīnumains mirklis:)) Mazām, sarkanām ogām pilns koks kādas vienkāršas Jūrmalas mājas pagalmā un tajā zīdastes. Daudz, daudz - putnu šķiet pat vairāk kā sarkano ogu. Apstājāmies un skatījāmies. Ilgi, jo Tik skaisti... Tobrīd man šķita, ka šis skats ir skaistākais visā pasaulē :))))
Arī mūsmājas tagad sarkanas ogas, gan no Spices zemnieku bodītes. Garšīgas un tām piemīt tikai viens trūkums- pazūd ļoti ātri:D
Kārbiņa ar dzērveņu sukādēm maksā pāri latam, iespējams ka Rāmkalnu bodītē Depo ir lētākas. Tas būs kādreiz jāpārbauda:)))
Kādu laiku atpakaļ mūsmājās nonāca šī Bodo Šēfera grāmata "Suns, vārdā Money". Grāmata domāta bērniem, uzrakstīta kā aizraujošs romāns, bet stāsts tajā ir par finansēm. Manuprāt tas ir tieši tas, kā pietrūkst mūsu skolu mācību programmās un iespējams, ka arī ģimenēs mēs šiem jautājumiem nepievēršam pienācīgu uzmanību...
Daniels izlasīja šo grāmatu un aizrāvās. Es pat teiktu, ka ļoti aizrāvās. Staigāja apkārt un skaļi prātoja kur atrast darbu. Zinu, ka viņš šo jautājumu pārrunāja arī ar brāli un draugiem. Vasarā abi puikas mēģināja atrast darbu jau nopietnāk un pat pāris reizes izdevās - nopļaut zālienu drauga kaimiņiem un izvest pastaigā dažus suņus par to arī saņemot samaksu. Puiku prieks bija neaprakstāms:)) Protams bija arī spējā atklāsme par to, ka visu ko kārojas tā uzreiz par nopelnīto naudu nenopirkt... Bija saruna arī ar mīļoti vīrieti par kompju lietām. Bet laikam jau ir tā, ka vērtīgāks darbs šķiet tas, par kuru maksā pa visam svešs cilvēks no malas. Mājinieki ir mājinieki, to runas un prasības jau reizēm ir tā apnikušas, ka nemaz netiek vairs dzirdētas:D
Bet runas no puiku puses par pašiem savu darbu ik pa laikam tika atsāktas. Un tad tas arī tika atrasts:))
Reklāmas pastnieks. Jā, man arī dalītas jūtas par šīm reklāmas lapiņām... Galvenokārt jau ekoloģijas jautājumu pēc. No otras puses - tas ir darbiņš, kurš ir pa spēkam pusaudzim (Gan papīrus kārtojām uz mana vārda, jo tik lielus strādātājus 11 un 13 gados darbā neņem). Nav vajadzīgas nekādas izcilas zināšanas, lai šo darbu paveiktu labi. Ir jāspēj saplānot savu laiku, lai paspētu izmācīties, apmeklēt pulciņus un vēl izdarīt darbu laikā. Mūsu, pieaugušo uzstādījums, pirms piekritām, ka puikas strādās, bija, ka mācības nedrīkst ciest un darbs vienmēr jāizdara laikā. Ja pasliktināsies sekmes,vai būs problēmas ar lapiņu izvadāšanu noteiktajā laikā tā par darbu varēs aizmirst. Otrs uzstādījums - visu nopelnīto naudu nedrīkst iztērēt, kāda daļa ir jākrāj un pēc tam jāiegulda. Puikas šiem noteikumiem piekrita.
Godīgi sakot man ir prieks skatīties kā viņi strādājot sadarbojas. Es braukšu tā, tu šitā. Tajā ielas galā nav pasta kastes, tur nevajag braukt... Es vēlos braukt uz to un to ielu, jo tur ir tās amerikāņu pasta kastītes ... šādus un līdzīgus tekstus tagad dzirdu no saviem puikām:))) Un drīz jau jābūt arī pirmajai algai:)) Tad jau manīs kā ies ar tās krāšanu un tērēšanu:D
Pašiem savs darbs - man tas šķiet saprātīgāks risinājums šajā vecumā kā kabatas nauda. Kabatas nauda rada ilūziju - man pienākas. Darbs - nekas no gaisa nekrīt, cik pats izdarīsi, tik arī nopelnīsi.
Protams, līdz ar puiku darbu rodas dažādi smieklīgi atgadījumi. Par vienu no tiem:)))
Reklāmas lapiņas šoferis ved ļoti agri no rīta, lai neteiktu, ka naktī - tā ap diviem, vai trijiem. Kamēr nebija atvesta lielā pasta kaste reklāmas lapiņām šoferis piebraucot pie mūsmājām zvanīja un teica, ka jānāk pakaļ reklāmiņām.
Vienā miegainā rītā zvana modinātājs telefonā - nospiežu to un dodos uz virtuvi vārīt rīta kafiju, smērēt sviestmaizes, nu kā jau katru rītu:)))) Tad ceļu puikas un eju atpakaļ uz virtuvi. Dzerot savu rīta kafiju pie sevis domāju, ka laikam tas tumšais laiks pie vainas kāpēc tik ļoti nāk miegs un nevar vairs naktī paspēt kārtīgi izgulēties. Paskatos virtuves pulkstenī, tas apstājies uz trijiem. Nodomāju - sasodīts baterijas beigušās, vajadzēs atcerēties, ka vajadzīgas jaunas. Mīļotais vīrietis ieslēdz kompi, lai izdrukātu vienu rēķinu un smejas - ejam gulēt! :))) Jautāju - kā gulēt? Viņš saka - ir tikai trīs naktī! Ejam teikt puikām, lai iet gulēt vēlreiz! :)) :)))
Zvans, kuru pusmiegā nospiedu, bija nevis modinātājs, bet reāls zvans no šofera:D
Lai netrūkst gaišu smieklu un jautrības arī Jūsmājās! :)))
Ievas acīs izbrīns, veram vaļā durvis un izbaudām sniega krišanu:))) Sniegs sakrīt arī meitas matos un kūstot pārvēršas par maziem, zaigojošiem ūdens briljantiņiem...
Pirms pāris dienām pastaigas laikā abas ar Ievu sastapām zīdastes - arī tas bija tāds mazliet brīnumains mirklis:)) Mazām, sarkanām ogām pilns koks kādas vienkāršas Jūrmalas mājas pagalmā un tajā zīdastes. Daudz, daudz - putnu šķiet pat vairāk kā sarkano ogu. Apstājāmies un skatījāmies. Ilgi, jo Tik skaisti... Tobrīd man šķita, ka šis skats ir skaistākais visā pasaulē :))))
Arī mūsmājas tagad sarkanas ogas, gan no Spices zemnieku bodītes. Garšīgas un tām piemīt tikai viens trūkums- pazūd ļoti ātri:D
Kārbiņa ar dzērveņu sukādēm maksā pāri latam, iespējams ka Rāmkalnu bodītē Depo ir lētākas. Tas būs kādreiz jāpārbauda:)))
Kādu laiku atpakaļ mūsmājās nonāca šī Bodo Šēfera grāmata "Suns, vārdā Money". Grāmata domāta bērniem, uzrakstīta kā aizraujošs romāns, bet stāsts tajā ir par finansēm. Manuprāt tas ir tieši tas, kā pietrūkst mūsu skolu mācību programmās un iespējams, ka arī ģimenēs mēs šiem jautājumiem nepievēršam pienācīgu uzmanību...
Daniels izlasīja šo grāmatu un aizrāvās. Es pat teiktu, ka ļoti aizrāvās. Staigāja apkārt un skaļi prātoja kur atrast darbu. Zinu, ka viņš šo jautājumu pārrunāja arī ar brāli un draugiem. Vasarā abi puikas mēģināja atrast darbu jau nopietnāk un pat pāris reizes izdevās - nopļaut zālienu drauga kaimiņiem un izvest pastaigā dažus suņus par to arī saņemot samaksu. Puiku prieks bija neaprakstāms:)) Protams bija arī spējā atklāsme par to, ka visu ko kārojas tā uzreiz par nopelnīto naudu nenopirkt... Bija saruna arī ar mīļoti vīrieti par kompju lietām. Bet laikam jau ir tā, ka vērtīgāks darbs šķiet tas, par kuru maksā pa visam svešs cilvēks no malas. Mājinieki ir mājinieki, to runas un prasības jau reizēm ir tā apnikušas, ka nemaz netiek vairs dzirdētas:D
Bet runas no puiku puses par pašiem savu darbu ik pa laikam tika atsāktas. Un tad tas arī tika atrasts:))
Reklāmas pastnieks. Jā, man arī dalītas jūtas par šīm reklāmas lapiņām... Galvenokārt jau ekoloģijas jautājumu pēc. No otras puses - tas ir darbiņš, kurš ir pa spēkam pusaudzim (Gan papīrus kārtojām uz mana vārda, jo tik lielus strādātājus 11 un 13 gados darbā neņem). Nav vajadzīgas nekādas izcilas zināšanas, lai šo darbu paveiktu labi. Ir jāspēj saplānot savu laiku, lai paspētu izmācīties, apmeklēt pulciņus un vēl izdarīt darbu laikā. Mūsu, pieaugušo uzstādījums, pirms piekritām, ka puikas strādās, bija, ka mācības nedrīkst ciest un darbs vienmēr jāizdara laikā. Ja pasliktināsies sekmes,vai būs problēmas ar lapiņu izvadāšanu noteiktajā laikā tā par darbu varēs aizmirst. Otrs uzstādījums - visu nopelnīto naudu nedrīkst iztērēt, kāda daļa ir jākrāj un pēc tam jāiegulda. Puikas šiem noteikumiem piekrita.
Godīgi sakot man ir prieks skatīties kā viņi strādājot sadarbojas. Es braukšu tā, tu šitā. Tajā ielas galā nav pasta kastes, tur nevajag braukt... Es vēlos braukt uz to un to ielu, jo tur ir tās amerikāņu pasta kastītes ... šādus un līdzīgus tekstus tagad dzirdu no saviem puikām:))) Un drīz jau jābūt arī pirmajai algai:)) Tad jau manīs kā ies ar tās krāšanu un tērēšanu:D
Pašiem savs darbs - man tas šķiet saprātīgāks risinājums šajā vecumā kā kabatas nauda. Kabatas nauda rada ilūziju - man pienākas. Darbs - nekas no gaisa nekrīt, cik pats izdarīsi, tik arī nopelnīsi.
Protams, līdz ar puiku darbu rodas dažādi smieklīgi atgadījumi. Par vienu no tiem:)))
Reklāmas lapiņas šoferis ved ļoti agri no rīta, lai neteiktu, ka naktī - tā ap diviem, vai trijiem. Kamēr nebija atvesta lielā pasta kaste reklāmas lapiņām šoferis piebraucot pie mūsmājām zvanīja un teica, ka jānāk pakaļ reklāmiņām.
Vienā miegainā rītā zvana modinātājs telefonā - nospiežu to un dodos uz virtuvi vārīt rīta kafiju, smērēt sviestmaizes, nu kā jau katru rītu:)))) Tad ceļu puikas un eju atpakaļ uz virtuvi. Dzerot savu rīta kafiju pie sevis domāju, ka laikam tas tumšais laiks pie vainas kāpēc tik ļoti nāk miegs un nevar vairs naktī paspēt kārtīgi izgulēties. Paskatos virtuves pulkstenī, tas apstājies uz trijiem. Nodomāju - sasodīts baterijas beigušās, vajadzēs atcerēties, ka vajadzīgas jaunas. Mīļotais vīrietis ieslēdz kompi, lai izdrukātu vienu rēķinu un smejas - ejam gulēt! :))) Jautāju - kā gulēt? Viņš saka - ir tikai trīs naktī! Ejam teikt puikām, lai iet gulēt vēlreiz! :)) :)))
Zvans, kuru pusmiegā nospiedu, bija nevis modinātājs, bet reāls zvans no šofera:D
Lai netrūkst gaišu smieklu un jautrības arī Jūsmājās! :)))
ceturtdiena, 2011. gada 1. decembris
Sniegu un brīnumainos svētkus gaidot::))
Man, kā šim putnam, pārsteigumā izstiepies pa visam garš kakls:D Vai jau tiešām ir sācies decembris? Un pa visam drīz Ziemassvētki būs klāt? :))
Ar katru dienu aizvien biežāk saņemu apliecinājumu tam, ka Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem vairs. Kaut arī no sniega nav ne vēsts. Varbūt tāpēc acu skats aiz vien biežāk kavējas tuvumā esošajās baltajās lietās...:))
Varbūt sniegu var piesaukt šādi:))))
Tamborēju baltas pārsliņas savam un citu priekam un klusītēm ceru, ka uz Ziemassvētkiem balts sniedziņš tomēr būs. Kas gan tie par Ziemassvētkiem bez sniega? :)))
Gribas tās baltās kupenas, sniegavīrus, bērnu sabūvētās sniegabūdas pagalmā, brišanu pa sasnigušu mežu pēc eglītes un pēcāk karsto dzērienu ar mandarīniem...:)))
Kārojas ieraudzīt sarmu kokos un leduspuķes logu rūtīs. Tās pēdējās - vismaz vecāku mājās:))) No rīta sastapt krāsainus putnus aiz loga iekārtajā barotavā...
Mājās vējo priežu smarža - adventes vainadziņš tapa no priežu zariem, šķiet ka tad tam ilgāk nebirst skujas. Bet varbūt tās tikai manas iedomas:D. Jau kuro gadu pie sevis iedomāju, ka vieglāk vainadziņu būtu nopirkt, jo florista talanta manī nav ne grama, bet spītīgi tomēr pinu pati:D un mierinu sevi ar domu, ka ar katru gadu par kapeiku labāk sanāk:)))
Nezinu kā Jums, bet man pēc šāda veida darbošanās paliek pāri zaru gali, mazliet arī skujas. Jau domāju, ka zaru atgriezumus vajadzēs nest uz papīrgrozu, bet tad radās fiksā ideja:D
Pāri palikušos zaru galus un skujas ar savām fiskarenēm sašķērēju mazos gabaliņos un burciņā iekšā, košumam lentes galiņš un smaržu podiņš vannas istabai gatavs. Nezinu, cik ilgi vannas istabā smaržos pēc priedēm, pieļauju, ka neilgi. Bet nekas, nav jau problēmu pēc kāda laika nomainīt - vēji parūpējas, lai rudenī un ziemā zari būtu viegli pieejami:))) Sintētiskos atsvaidzinātājus mūsmājās nelietojam jau sen. Pietiek noiet veikalā gar plauktiem, kuros tie stāv, lai vēlēšanās tos iegādāties zustu uz ilgiem laikiem...
Tiklīdz veikalos uzrodas mandarīni, tā mūsmājās viens otrs no tiem kļūst par adatainu krustnagliņu ezi:D Priecīgi un ar jauku smaržu:))) Kā mazi, omulīgi atgādinātāji, ka skaistākie, brīnumainākie gada svētki vairs nav tālu...:)))
Kamēr es savā nodabā darbojos, darbojas arī citi:)))
Ieva ir pārņēmusi savā varā lielāko daļu virtuves plauktu un skapīšu, par to viņai pašai liels prieks:)))
Laris dauzās ar puikām, bet ieraugot fočiku kļūst kautrīgs un saka - mani lūdzu nebildē, neesmu fotogēnisks:D Bet kurš gan viņu klausa? Puikas jau nu nē:D
Toties kāds cits pozē uz nebēdu:D
Lai gaišs Jums visām brīnumu gaidīšanas laiks! :)))
Ar katru dienu aizvien biežāk saņemu apliecinājumu tam, ka Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem vairs. Kaut arī no sniega nav ne vēsts. Varbūt tāpēc acu skats aiz vien biežāk kavējas tuvumā esošajās baltajās lietās...:))
Varbūt sniegu var piesaukt šādi:))))
Tamborēju baltas pārsliņas savam un citu priekam un klusītēm ceru, ka uz Ziemassvētkiem balts sniedziņš tomēr būs. Kas gan tie par Ziemassvētkiem bez sniega? :)))
Gribas tās baltās kupenas, sniegavīrus, bērnu sabūvētās sniegabūdas pagalmā, brišanu pa sasnigušu mežu pēc eglītes un pēcāk karsto dzērienu ar mandarīniem...:)))
Kārojas ieraudzīt sarmu kokos un leduspuķes logu rūtīs. Tās pēdējās - vismaz vecāku mājās:))) No rīta sastapt krāsainus putnus aiz loga iekārtajā barotavā...
Mājās vējo priežu smarža - adventes vainadziņš tapa no priežu zariem, šķiet ka tad tam ilgāk nebirst skujas. Bet varbūt tās tikai manas iedomas:D. Jau kuro gadu pie sevis iedomāju, ka vieglāk vainadziņu būtu nopirkt, jo florista talanta manī nav ne grama, bet spītīgi tomēr pinu pati:D un mierinu sevi ar domu, ka ar katru gadu par kapeiku labāk sanāk:)))
Nezinu kā Jums, bet man pēc šāda veida darbošanās paliek pāri zaru gali, mazliet arī skujas. Jau domāju, ka zaru atgriezumus vajadzēs nest uz papīrgrozu, bet tad radās fiksā ideja:D
Pāri palikušos zaru galus un skujas ar savām fiskarenēm sašķērēju mazos gabaliņos un burciņā iekšā, košumam lentes galiņš un smaržu podiņš vannas istabai gatavs. Nezinu, cik ilgi vannas istabā smaržos pēc priedēm, pieļauju, ka neilgi. Bet nekas, nav jau problēmu pēc kāda laika nomainīt - vēji parūpējas, lai rudenī un ziemā zari būtu viegli pieejami:))) Sintētiskos atsvaidzinātājus mūsmājās nelietojam jau sen. Pietiek noiet veikalā gar plauktiem, kuros tie stāv, lai vēlēšanās tos iegādāties zustu uz ilgiem laikiem...
Tiklīdz veikalos uzrodas mandarīni, tā mūsmājās viens otrs no tiem kļūst par adatainu krustnagliņu ezi:D Priecīgi un ar jauku smaržu:))) Kā mazi, omulīgi atgādinātāji, ka skaistākie, brīnumainākie gada svētki vairs nav tālu...:)))
Kamēr es savā nodabā darbojos, darbojas arī citi:)))
Ieva ir pārņēmusi savā varā lielāko daļu virtuves plauktu un skapīšu, par to viņai pašai liels prieks:)))
Laris dauzās ar puikām, bet ieraugot fočiku kļūst kautrīgs un saka - mani lūdzu nebildē, neesmu fotogēnisks:D Bet kurš gan viņu klausa? Puikas jau nu nē:D
Toties kāds cits pozē uz nebēdu:D
Lai gaišs Jums visām brīnumu gaidīšanas laiks! :)))
svētdiena, 2011. gada 20. novembris
Par un ap svētkiem:))
Nemanot pienācis un aizsteidzies 11. novembris. Nu jau trešo gadu man tas saistās ar svecīšu likšanu Asaru kapos pie tēlnieka Mārtiņa Šmalca 1939.gadā šūnakmenī veidotā pieminekļa. Tāds vienkāršs un sirsnīgs. Turp var aiziet savējo lokā un kādas sveces degt piedomājot par kādu konkrēti, vai par visiem karavīriem kopumā... Bez burzmas un klusumā. Kaut pa visam klusu te nav nekad, jo jūra tepat aiz kāpas...
Atceros, kā turp devāmies pirmo reiz - vējā, lietū. Un tā arī tumsā neradām pieminekli Pirmā Pasaules kara cīnītājiem, tāpēc savas sveces nolikām kapličas tuvumā. Nu ja. Gadās arī tā.
Šoreiz iešana līdz kapiem gan tāda skaļāka sanāca, jo puikiem šķita neprāts tādā svarīgā brīdī mājās atstāt Lari... Pa kapiem gan suns neskraidīja, bet palika uz maiņām puiku gādīgajās rokās:))
Vējš,tumsa, jūra kuļ viļņus un trokšņo. Iedomājos, kā gan toreiz bija. Tā pa īstam. Tiem, kas karoja. Droši vien drēbes bija pievilkušās rudens miglas un lietus, sala rokas. Bet viņi izturēja. Lai mēs dzīvotu labāk.
Jau atpakaļceļā, ejot pa čabošo lapu taku, kādas domas par mīļotā vīrieša omīti. Viņai 11. novembrī dzimšanas diena. Izcila sieviete. Stāstos par viņu klausos kā pasakā, jo viņu pašu šai saulē satikt nav lemts. Un cik man ļoti, ļoti žēl ka tā. Gudra, izglītota un stipra. Marija, tā kura Zentai Mauriņai franču valodu mācīja, tā kura savam vīram, izcilam tā laika ārstam, glīti uz rakstāmmašīnas pārrakstīja lekcijas, lai viņam raiti vestos darbs ar studentiem un vēl paspēja izaudzināt lieliskus bērnus. Tā varētu turpināt un turpināt. Kā katra no mums par savējiem:))) Domās novēlu viņai - daudz laimes! Un man tā bērnišķīgi gribas ticēt, ka viņa sadzirdēja mani:)))
Bet aizvakar, kā jau dzimšanas dienā pienākas, mājās gatavojām torti. :)))
Pa visam vienkāršu, fiksu un galvenais pat bērniem pa spēkam.
Pirmo reizi to nogaršoju māsas Māras mājās:))) un sapratu, ka kā saldummīlis gribēšu šīs tortes recepti:D Kaloriju daudz, bet augļu arī netrūkst! :)))
Praņiku torte.
Tortei vajadzēs:
trīs paciņas šokolādes praņiku (kopā apmēram 750 grami);
4 lielus banānus;
krējumu 800 gramu (ņēmu 20 procentīgo);
vienu glāzi cukura ( var arī mazāk, ja nevēlas tik saldu, jo praņikos tomēr arī ir cukusrs);
rotāšanai izmantoju vienu kivi un kādus 8 mandarīnus.
Tortes gatavošana neaizņem daudz laika - apmēram minūtes 20, ja ir palīgi, tad vēl ātrāk:)))
Praņikus sagriež gareniski 2 – 3 šķēlēs.
Krējumam pievieno cukuru un sakuļ.
Banānus sagriež plānās šķēlītēs.
Katru praņika šķēlīti no abām pusēm pamērcē krējumā (tā, lai praņiki kļūst mitri) un liek vienā kārtā apaļajā tortes formā.
Tad liek vienu banānu kārtu, to pārsmērē ar plānu krējuma kārtu.
Atkal liek vienu praņiku un banānu kārtu. Pēdējā ir praņiku kārta. Virspusi tortei izrotā ar augļiem.
Tad torti ledusskapī iekšā - minimums uz trim stundām, bet labāk protams uz kādām 8. Pēc tam tikai ēšanas vaina:)))
18. novembra vakarpusē Jūrmalā, kopā ar daudziem citiem jūrmalniekiem, radam gaismas ceļu. Tāda kopības un prieka sajūta rodas liekot savas sveces blakus kāda cita jau aizdegtajām svecēm:)))
Nemanot satumst, bet svecīšu liesmiņas silda un priecē garām braucēju acis un sirdis vēl ilgi pēc tam:)))
Vakarā mazs mirklis Rīgā, lai mazliet papriecētu acis vērojot izgaismoto pilsētu. Šoreiz Ievas pēc gan tikai aiz mašīnas stikla. Bet bija jauki arī tā:)))
Skaisti svētki šogad:))) Pats jaukākais, ka ar siltu svētku sajūtu sirdī:)))
Lai priecīgi Jūsmājās:)))
Atceros, kā turp devāmies pirmo reiz - vējā, lietū. Un tā arī tumsā neradām pieminekli Pirmā Pasaules kara cīnītājiem, tāpēc savas sveces nolikām kapličas tuvumā. Nu ja. Gadās arī tā.
Šoreiz iešana līdz kapiem gan tāda skaļāka sanāca, jo puikiem šķita neprāts tādā svarīgā brīdī mājās atstāt Lari... Pa kapiem gan suns neskraidīja, bet palika uz maiņām puiku gādīgajās rokās:))
Vējš,tumsa, jūra kuļ viļņus un trokšņo. Iedomājos, kā gan toreiz bija. Tā pa īstam. Tiem, kas karoja. Droši vien drēbes bija pievilkušās rudens miglas un lietus, sala rokas. Bet viņi izturēja. Lai mēs dzīvotu labāk.
Jau atpakaļceļā, ejot pa čabošo lapu taku, kādas domas par mīļotā vīrieša omīti. Viņai 11. novembrī dzimšanas diena. Izcila sieviete. Stāstos par viņu klausos kā pasakā, jo viņu pašu šai saulē satikt nav lemts. Un cik man ļoti, ļoti žēl ka tā. Gudra, izglītota un stipra. Marija, tā kura Zentai Mauriņai franču valodu mācīja, tā kura savam vīram, izcilam tā laika ārstam, glīti uz rakstāmmašīnas pārrakstīja lekcijas, lai viņam raiti vestos darbs ar studentiem un vēl paspēja izaudzināt lieliskus bērnus. Tā varētu turpināt un turpināt. Kā katra no mums par savējiem:))) Domās novēlu viņai - daudz laimes! Un man tā bērnišķīgi gribas ticēt, ka viņa sadzirdēja mani:)))
Bet aizvakar, kā jau dzimšanas dienā pienākas, mājās gatavojām torti. :)))
Pa visam vienkāršu, fiksu un galvenais pat bērniem pa spēkam.
Pirmo reizi to nogaršoju māsas Māras mājās:))) un sapratu, ka kā saldummīlis gribēšu šīs tortes recepti:D Kaloriju daudz, bet augļu arī netrūkst! :)))
Praņiku torte.
Tortei vajadzēs:
trīs paciņas šokolādes praņiku (kopā apmēram 750 grami);
4 lielus banānus;
krējumu 800 gramu (ņēmu 20 procentīgo);
vienu glāzi cukura ( var arī mazāk, ja nevēlas tik saldu, jo praņikos tomēr arī ir cukusrs);
rotāšanai izmantoju vienu kivi un kādus 8 mandarīnus.
Tortes gatavošana neaizņem daudz laika - apmēram minūtes 20, ja ir palīgi, tad vēl ātrāk:)))
Praņikus sagriež gareniski 2 – 3 šķēlēs.
Krējumam pievieno cukuru un sakuļ.
Banānus sagriež plānās šķēlītēs.
Katru praņika šķēlīti no abām pusēm pamērcē krējumā (tā, lai praņiki kļūst mitri) un liek vienā kārtā apaļajā tortes formā.
Tad liek vienu banānu kārtu, to pārsmērē ar plānu krējuma kārtu.
Atkal liek vienu praņiku un banānu kārtu. Pēdējā ir praņiku kārta. Virspusi tortei izrotā ar augļiem.
Tad torti ledusskapī iekšā - minimums uz trim stundām, bet labāk protams uz kādām 8. Pēc tam tikai ēšanas vaina:)))
18. novembra vakarpusē Jūrmalā, kopā ar daudziem citiem jūrmalniekiem, radam gaismas ceļu. Tāda kopības un prieka sajūta rodas liekot savas sveces blakus kāda cita jau aizdegtajām svecēm:)))
Nemanot satumst, bet svecīšu liesmiņas silda un priecē garām braucēju acis un sirdis vēl ilgi pēc tam:)))
Vakarā mazs mirklis Rīgā, lai mazliet papriecētu acis vērojot izgaismoto pilsētu. Šoreiz Ievas pēc gan tikai aiz mašīnas stikla. Bet bija jauki arī tā:)))
Skaisti svētki šogad:))) Pats jaukākais, ka ar siltu svētku sajūtu sirdī:)))
Lai priecīgi Jūsmājās:)))
ceturtdiena, 2011. gada 10. novembris
Sapņi piepildās! :))
Šorīt skaists, dzestrs, saules apmirdzēts rīts! Un salna arī pie mums, gribēju jau teikt - beidzot:D Kā nekā jau Mārtiņdiena! :))) Viens no Mārtiņdienas ticējumiem - ja Mārtiņa diena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals. Sanāk, ka gatavojamies aukstai ziemai? Tātad būs vajadzīgi silti cimdi, zeķes, zābaciņi:)))
Mūsmājās pa šo īso laika sprīdi noticis kāds neticams notikums:))) Mūsmājās ir ienācis suns! :)))) Pa visam negaidot. Bet varbūt tomēr ne gluži tā... Jo sajūtās jutu, ka esam gatavi sunim! Biju domājusi, ka, bērniem neko nesakot, ap Ziemassvētkiem aizbrauksim uz kādu dzīvnieku patversmi un ieklausīsimies, vai starp daudzajiem ķepaiņiem nav arī mūsu suns... Bet sanāca pa visam savādāk. Viņš jau ir klāt šonedēļ! Un mazliet savādākā veidā kā bija domāts! Te nu viņš ir! :)))
Iepazīstieties - Laris Baltais Draugs (tā man sanāca tulkojot no lietuviešu valodas viņa vārdu) :)))
Viņš ir tieši tāds, kādu savos sapņos biju iztēlojusies mūsu suni!:)))
Dzīvespriecīgs, jautrs, bērniem draudzīgs! Tāds viņš ir! No baltā astes galiņa, līdz pat melnajam, miklajam purniņam un lielajām, mazliet skumjajām acīm. Nekad neaizmirsīšu Daniela acis brīdī, kad viņš tiešām noticēja, ka Laris ir mūsu suns. Tā acu izteiksme ! :)) un Kristiāna rāmais smaids uzzinot, ka viņa klusais sapnis par bīglu ir piepildījies tik negaidīti un spēji:)))
Pa dienu, kamēr puiki skolā, Lari ir privatizējusi Ieva! Es apbrīnoju viņas mīlestību uz suni no pirmā acu uzmetiena! Piegāja sunim klāt un vairs neatstājās ne soli:)))
Ieva ar prieku atdod viņam savas kartona kārbiņas sagraušanai:D
Laris spēj to novērtēt! :)))
Kā Laris ienāca mūsmājās? Tā pa visam neticami es teiktu...
Man reizēm patīk paskatīties sludinājumus portālā ss.lv. Bieži vien tie ir sludinājumi par suņiem un kaķiem - bez kāda konkrēta nolūka, vairāk gan lai vienkārši paskatītos bildes un papriecētu acis. Tā nedēļas sākumā paskatījos sludinājumus par suņiem un tajos ieraudzīju sludinājumu, ka tiek meklētas jaunas mājas Larim. Sludinājums jau bija vismaz nedēļu vecs un to bija skatījušies kādi četri tūkstoši cilvēku. Pie sevis padomāju, ka ļoti feins suns, ka tieši tāds, kāds iederētos mūsmājās. Bet otra balstiņa manī teica - nu klau, tas sludinājums ir jau vecs, un tik daudzi cilvēki to ir skatījušies pirms manis, noteikti arī zvanījuši saimniekiem un tā... Nu vienu vārdu sakot - nemaz neceri, jo suns noteikti ir jau jaunajās mājās. Tā arī nepiezvanīju...
Naktī gulēju un sapņoju par suni. Vairs neatceros sapni konkrēti, tik pamostoties sajūta bija tāda gaiša un laimīga. No rīta vēlreiz sameklēju to sludinājumu un piezvanīju saimniecei. Lai cik man tas neticami šķita - suns vēl bija pie viņas! Saimniece sunim meklēja mājas, kurās būtu bērni,saimniekiem nebūtu svešs aktīvs dzīves veids un jaunās mājas nebūtu pārāk tālu no Rīgas. Man sirds apmeta kūleni tajās pāris minūtēs! Bet noteikums no saimnieces puses - viņa pati atbrauks apskatīties mūsmājas un paskatīsies arī to, vai sunim šeit patiks un galu galā, vai suns patiks mums...
Tās bija tik garas stundas! Bet tad viņi bija klāt! Un gandrīz vienā mirklī suns atzina mūsmājas par savējām. Tas ir tik neticami, ka tā var būt. Bet tā tas vienkārši ir:))) Manās sajūtās tas ir brīnums!:))) Šķiet, ka parasti tā notiek vienīgi filmās...:)))
Šobrīd man acu priekšā ir šāds skats:))) Un smaids man tāds...:)))
Sapņi piepildās, ja tiem tic, reizēm pašā neticamākajā, negaidītākajā veidā! Es to zinu, bet laiku pa laikam man to vajag atgādināt:)) Un Laris ir lielisks atgādinājums:)))
Lai piepildās arī Tavi sapņi! :))))
Mūsmājās pa šo īso laika sprīdi noticis kāds neticams notikums:))) Mūsmājās ir ienācis suns! :)))) Pa visam negaidot. Bet varbūt tomēr ne gluži tā... Jo sajūtās jutu, ka esam gatavi sunim! Biju domājusi, ka, bērniem neko nesakot, ap Ziemassvētkiem aizbrauksim uz kādu dzīvnieku patversmi un ieklausīsimies, vai starp daudzajiem ķepaiņiem nav arī mūsu suns... Bet sanāca pa visam savādāk. Viņš jau ir klāt šonedēļ! Un mazliet savādākā veidā kā bija domāts! Te nu viņš ir! :)))
Iepazīstieties - Laris Baltais Draugs (tā man sanāca tulkojot no lietuviešu valodas viņa vārdu) :)))
Viņš ir tieši tāds, kādu savos sapņos biju iztēlojusies mūsu suni!:)))
Dzīvespriecīgs, jautrs, bērniem draudzīgs! Tāds viņš ir! No baltā astes galiņa, līdz pat melnajam, miklajam purniņam un lielajām, mazliet skumjajām acīm. Nekad neaizmirsīšu Daniela acis brīdī, kad viņš tiešām noticēja, ka Laris ir mūsu suns. Tā acu izteiksme ! :)) un Kristiāna rāmais smaids uzzinot, ka viņa klusais sapnis par bīglu ir piepildījies tik negaidīti un spēji:)))
Pa dienu, kamēr puiki skolā, Lari ir privatizējusi Ieva! Es apbrīnoju viņas mīlestību uz suni no pirmā acu uzmetiena! Piegāja sunim klāt un vairs neatstājās ne soli:)))
Ieva ar prieku atdod viņam savas kartona kārbiņas sagraušanai:D
Laris spēj to novērtēt! :)))
Kā Laris ienāca mūsmājās? Tā pa visam neticami es teiktu...
Man reizēm patīk paskatīties sludinājumus portālā ss.lv. Bieži vien tie ir sludinājumi par suņiem un kaķiem - bez kāda konkrēta nolūka, vairāk gan lai vienkārši paskatītos bildes un papriecētu acis. Tā nedēļas sākumā paskatījos sludinājumus par suņiem un tajos ieraudzīju sludinājumu, ka tiek meklētas jaunas mājas Larim. Sludinājums jau bija vismaz nedēļu vecs un to bija skatījušies kādi četri tūkstoši cilvēku. Pie sevis padomāju, ka ļoti feins suns, ka tieši tāds, kāds iederētos mūsmājās. Bet otra balstiņa manī teica - nu klau, tas sludinājums ir jau vecs, un tik daudzi cilvēki to ir skatījušies pirms manis, noteikti arī zvanījuši saimniekiem un tā... Nu vienu vārdu sakot - nemaz neceri, jo suns noteikti ir jau jaunajās mājās. Tā arī nepiezvanīju...
Naktī gulēju un sapņoju par suni. Vairs neatceros sapni konkrēti, tik pamostoties sajūta bija tāda gaiša un laimīga. No rīta vēlreiz sameklēju to sludinājumu un piezvanīju saimniecei. Lai cik man tas neticami šķita - suns vēl bija pie viņas! Saimniece sunim meklēja mājas, kurās būtu bērni,saimniekiem nebūtu svešs aktīvs dzīves veids un jaunās mājas nebūtu pārāk tālu no Rīgas. Man sirds apmeta kūleni tajās pāris minūtēs! Bet noteikums no saimnieces puses - viņa pati atbrauks apskatīties mūsmājas un paskatīsies arī to, vai sunim šeit patiks un galu galā, vai suns patiks mums...
Tās bija tik garas stundas! Bet tad viņi bija klāt! Un gandrīz vienā mirklī suns atzina mūsmājas par savējām. Tas ir tik neticami, ka tā var būt. Bet tā tas vienkārši ir:))) Manās sajūtās tas ir brīnums!:))) Šķiet, ka parasti tā notiek vienīgi filmās...:)))
Šobrīd man acu priekšā ir šāds skats:))) Un smaids man tāds...:)))
Sapņi piepildās, ja tiem tic, reizēm pašā neticamākajā, negaidītākajā veidā! Es to zinu, bet laiku pa laikam man to vajag atgādināt:)) Un Laris ir lielisks atgādinājums:)))
Lai piepildās arī Tavi sapņi! :))))
Abonēt:
Ziņas (Atom)