Ziema sagaidīta un puiku pirmais darbs arī:))

Aiz loga lidinās baltas sniega bites! Beidzot! :))) Zeme gan vēl joprojām zaļa:D Bet ja šitā snigs, tad iespējams vakarā varēs pikoties!

Ievas acīs izbrīns, veram vaļā durvis un izbaudām sniega krišanu:))) Sniegs sakrīt arī meitas matos un kūstot pārvēršas par maziem, zaigojošiem ūdens briljantiņiem...

Pirms pāris dienām pastaigas laikā abas ar Ievu sastapām zīdastes - arī tas bija tāds mazliet brīnumains mirklis:)) Mazām, sarkanām ogām pilns koks kādas vienkāršas Jūrmalas mājas pagalmā un tajā zīdastes. Daudz, daudz - putnu šķiet pat vairāk kā sarkano ogu. Apstājāmies un skatījāmies. Ilgi, jo Tik skaisti... Tobrīd man šķita, ka šis skats ir skaistākais visā pasaulē :))))

Arī mūsmājas tagad sarkanas ogas, gan no Spices zemnieku bodītes. Garšīgas un tām piemīt tikai viens trūkums- pazūd ļoti ātri:D

Kārbiņa ar dzērveņu sukādēm maksā pāri latam, iespējams ka Rāmkalnu bodītē Depo ir lētākas. Tas būs kādreiz jāpārbauda:)))

Kādu laiku atpakaļ mūsmājās nonāca šī Bodo Šēfera grāmata "Suns, vārdā Money". Grāmata domāta bērniem, uzrakstīta kā aizraujošs romāns, bet stāsts tajā ir par finansēm. Manuprāt tas ir tieši tas, kā pietrūkst mūsu skolu mācību programmās un iespējams, ka arī ģimenēs mēs šiem jautājumiem nepievēršam pienācīgu uzmanību...

Daniels izlasīja šo grāmatu un aizrāvās. Es pat teiktu, ka ļoti aizrāvās. Staigāja apkārt un skaļi prātoja kur atrast darbu. Zinu, ka viņš šo jautājumu pārrunāja arī ar brāli un draugiem. Vasarā abi puikas mēģināja atrast darbu jau nopietnāk un pat pāris reizes izdevās - nopļaut zālienu drauga kaimiņiem un izvest pastaigā dažus suņus par to arī saņemot samaksu. Puiku prieks bija neaprakstāms:)) Protams bija arī spējā atklāsme par to, ka visu ko kārojas tā uzreiz par nopelnīto naudu nenopirkt... Bija saruna arī ar mīļoti vīrieti par kompju lietām. Bet laikam jau ir tā, ka vērtīgāks darbs šķiet tas, par kuru maksā pa visam svešs cilvēks no malas. Mājinieki ir mājinieki, to runas un prasības jau reizēm ir tā apnikušas, ka nemaz netiek vairs dzirdētas:D
Bet runas no puiku puses par pašiem savu darbu ik pa laikam tika atsāktas. Un tad tas arī tika atrasts:))

Reklāmas pastnieks. Jā, man arī dalītas jūtas par šīm reklāmas lapiņām... Galvenokārt jau ekoloģijas jautājumu pēc. No otras puses - tas ir darbiņš, kurš ir pa spēkam pusaudzim (Gan papīrus kārtojām uz mana vārda, jo tik lielus strādātājus 11 un 13 gados darbā neņem). Nav vajadzīgas nekādas izcilas zināšanas, lai šo darbu paveiktu labi. Ir jāspēj saplānot savu laiku, lai paspētu izmācīties, apmeklēt pulciņus un vēl izdarīt darbu laikā. Mūsu, pieaugušo uzstādījums, pirms piekritām, ka puikas strādās, bija, ka mācības nedrīkst ciest un darbs vienmēr jāizdara laikā. Ja pasliktināsies sekmes,vai būs problēmas ar lapiņu izvadāšanu noteiktajā laikā tā par darbu varēs aizmirst. Otrs uzstādījums - visu nopelnīto naudu nedrīkst iztērēt, kāda daļa ir jākrāj un pēc tam jāiegulda. Puikas šiem noteikumiem piekrita.

Godīgi sakot man ir prieks skatīties kā viņi strādājot sadarbojas. Es braukšu tā, tu šitā. Tajā ielas galā nav pasta kastes, tur nevajag braukt... Es vēlos braukt uz to un to ielu, jo tur ir tās amerikāņu pasta kastītes ... šādus un līdzīgus tekstus tagad dzirdu no saviem puikām:))) Un drīz jau jābūt arī pirmajai algai:)) Tad jau manīs kā ies ar tās krāšanu un tērēšanu:D
Pašiem savs darbs - man tas šķiet saprātīgāks risinājums šajā vecumā kā kabatas nauda. Kabatas nauda rada ilūziju - man pienākas. Darbs - nekas no gaisa nekrīt, cik pats izdarīsi, tik arī nopelnīsi.

Protams, līdz ar puiku darbu rodas dažādi smieklīgi atgadījumi. Par vienu no tiem:)))
Reklāmas lapiņas šoferis ved ļoti agri no rīta, lai neteiktu, ka naktī - tā ap diviem, vai trijiem. Kamēr nebija atvesta lielā pasta kaste reklāmas lapiņām šoferis piebraucot pie mūsmājām zvanīja un teica, ka jānāk pakaļ reklāmiņām.
Vienā miegainā rītā zvana modinātājs telefonā - nospiežu to un dodos uz virtuvi vārīt rīta kafiju, smērēt sviestmaizes, nu kā jau katru rītu:)))) Tad ceļu puikas un eju atpakaļ uz virtuvi. Dzerot savu rīta kafiju pie sevis domāju, ka laikam tas tumšais laiks pie vainas kāpēc tik ļoti nāk miegs un nevar vairs naktī paspēt kārtīgi izgulēties. Paskatos virtuves pulkstenī, tas apstājies uz trijiem. Nodomāju - sasodīts baterijas beigušās, vajadzēs atcerēties, ka vajadzīgas jaunas. Mīļotais vīrietis ieslēdz kompi, lai izdrukātu vienu rēķinu un smejas - ejam gulēt! :))) Jautāju - kā gulēt? Viņš saka - ir tikai trīs naktī! Ejam teikt puikām, lai iet gulēt vēlreiz! :)) :)))
Zvans, kuru pusmiegā nospiedu, bija nevis modinātājs, bet reāls zvans no šofera:D

Lai netrūkst gaišu smieklu un jautrības arī Jūsmājās! :)))