Kā mēs braucām Māras kambarus lūkoties:)

Pirmajā janvārī braucām uz mežiem Kurzemes pusē, tur kur Abavas līkločos Māras kambari slēpjas. Arī Laris. Pirmo reizi auto. Izskatās labi, līdz  līkumainiem meža celiņiem...

 Ievai šķiet jauki, ka suns brauc līdzi - visu ceļu viņam ko stāsta...:))

Mežs mūs sagaida tāds mazliet sapņains... gribas tā mazliet aizturēt elpu un tā vienkārši stāvēt un skatīties.

 

Neesam vienīgie mežā:) Iepazīstamies ar Rūsiņu un viņa cilvēkiem:)))

Čalodami ejam pa taku, kurai pāri vietām sakrituši koki, tā ka ratus nākas celt tiem pāri, vai stumt zem tiem. Inčīgi abos variantos:D Iesmejam, ka Ievai džipveidīgi rati - pāri cūku izraktiem rakumiem pārbrauc viens un divi. Pēc divdesmit minūšu gājiena nonākam līdz pirmajām - mazākajām alām. Tāda mazliet nereāla sajūta šeit...
Nostāsti stāsta, ka gaišās mēness naktīs Māras kambaros redzamas nāras - svētmeitas - dejojam un aužam. Ja kāds tām tuvojoties, tad tas paliekot mēms uz visiem laikiem... tā ka prātīgi ar tām nāriņām, ja!:)))
Ja mazliet nopietnāk, tad kādreiz šeit Māras kambaros bijusi senču upurvieta.

Tālāk pa nogāzi ar ratiem pat nemēģinām iet, noderētu ķengursoma, bet tā palikusi mājās...

 Kāds nāk ar sarkanu cepuri. Varbūt aizkavējies Rūķis? :))
 Mēģinām taku iet no otras puses, bet aizejam tikai līdz dēļu laipai, aiz kuras atkal tikai kājām ejot, bez ratiem līdz alām var nokļūt... nospriežam, ka lielās alas paliks vasarai. Nekas cits jau neatliek:D

Acis un sirdi ielīksmo baltais:))

Balts. Un trausli ledus spoguļi. Apstājas laiks...

Pulkstenis atkal atsāk tikšķēt vien ejot atpakaļ uz auto...