Kristiānam vēsturē uzdots mājas darbs - izveidot prezentāciju par kādu no Latvijas koka baznīcām. Ja tā padomā, tad nemaz tik daudz koka baznīcu Latvijā nav. Pazīstamākā varētu būt Usmas baznīca. Bet visi jau nevar rakstīt par vienu un to pašu, klasesbiedriem apniks klausīties un skolotājai arī :D
Var jau protams bildes sameklēt netā, vai bibliotēkā, vai Mūsmāju kompī :D, bet vislabāk atmiņā paliek tas, kas paša acīm redzēts un piedzīvots! Tā mēs svētdien sēdāmies auto un braucām uz Iģenes baznīcu.
Iģenes baznīca ir viena no vecākajām koka baznīcām Baltijā, celta 1757. gadā. Baznīca ir guļbūve - apšūta ar dēļiem.
Kamēr Kristiāns pilda savu mājasdarbu, tikmēr Ieva izbauda sniega priekus! Savus pirmos:)))
Kaut arī diena ir apmākusies un īsti nav piemērota bildēšanai, tomēr nenociešos un pāris reizes noklikšķinu sava fočika slēdzi.
Šeit vienā no bildēm redzami Iģenes baznīcā esošie griesti, kuri ir interesanti ar to, ka veidoti skujiņas rakstā.
Baznīcas torni rotā gailis ar uzrakstu 1757.
Baznīcas durvis slēgtas. Uzraksts pie durvīm vēsta, ka visi gaidīti ciemos divreiz mēnesī - svētdienās. Arī mēs esam svētdienā, tikai nepareizajā. Tā mums izpaliek pašu acīm redzēt baznīcas iekšienē esošo skaisto baroka iekārtojumu. Tas paliks citai reizei:)))
Iģenes baznīca ir iekļauta UNESCO arhitektūras un vēstures pieminekļu sarakstā un to bieži apciemo arī ārzemju viesi, atliek vien cerēt, ka zvanot uz norādīto telefona numuru, kāds ir ar mieru baznīcu izrādīt arī ārpus tām divām dienām mēnesī...
Jau projām braucot ieraugu šo - visiem ļoti labi zināmo simbolu kādas mazas, baznīcai piederošas mājiņas durvīs:))
Uz mājām vēl negribas, tāpēc izmetam vēl nelielu loku.
Apstājamies pie Tilgaļu milzu akmens (ceturtais lielākais Latvijā pēc 2007. gada datiem). Kristiāns grib izmēģināt spēkus un uzrausties tā platajā mugurā, pēc nelielām pūlēm iecerētais izdodas gan:)))
Puika tāds maziņš izskatās milzeņa mugurā!
Lejā tikt gan izrādās mazliet grūtāk:D
Mūsu ceļš tālāk ved uz Peldangas alu labirintu (Liepniekvalka alas). Tas ir viens no garākajiem dabiskajiem alu labirintiem Latvijā. Alu kopgarums sasniedz apmēram 70 metrus! Pa visam kopā ir piecas ieejas sarežģītajā pazemes alu labirintā. Kristiāns bija sajūsmā, kad mājās runājām par šīm alām!:)))
Piesnidzis mežs un grava! Gaisā virmo sniega smarža! :))
Pa kāpnēm nokāpjam gravā un ieraugam alas, kurās drosmīgākie var ielīst un tās izpētīt. Es pie tik drosmīgiem ziemā nepiederu. Kristiāns gan. Ņemot līdzi lukturīti izložņāja visas, protams ne jau līdz pašam galam... Es neļāvu, man bija bail, ka kaut kur tajos labirintos neapmaldās :D
Tāds klusums! Tikai ūdens čalošana un zīlīšu sasaukšanās krūmā. Tā pirmatnīgi...
Un tad jau mājupceļš. Vien pa ceļam piestājam iemīļotajā "Copē" - krodziņā kurā saimnieko feina latviešu ģimenīte. Viņi no drupām lēni un pamatīgi atjaunoja savas Rideļu dzirnavas (tagad tajās tiek malti milti) un pamazām blakus tām izveidoja krodziņu un iecienītu makšķerēšanas vietu. Makšķerēšana mūs šeit nevilina, bet gan gardās pankūkas no Rideļu dzirnavās maltiem miltiem, izcili pagatavotās zivis, kuras izvilktas te pat aiz loga redzamajos ūdeņos un pa reizei - mājās gatavotais vīns:))
Ieva, gaidot pankūkas, pētīja čiekurus eglē, no koka klucīšiem cēla torņus un centās iešmaukt saimniecei līdzi virtuvē:D
Tāda omulīga gaisotne šeit. Kamīns kuras un viegli rit sarunu dzīpariņš par šodien redzēto un piedzīvoto... Iesmaidam, ka ir tā jauki, ka Kristiānam tiek uzdoti tādi mājas darbi vēsturē:))