Laukā šodien pelēki mākoņi staigā, bet virtuvē tāds saulains noskaņojums.
Daniela saulespuķe:)))
Par to mazliet smieklīgs stāsts:D
Danielam uz skolu pagājušo ceturtdienu bija jānes paša izveidota kompozīcija. Staigāja, staigāja dēls pa māju un domāja kādu īsti to ziedu salikumu veidot... Galu galā sadomāja, ka nesīs saulespuķi. Teicu, lai pats aiziet uz dārzu un vienu nogriež, jo izvēlētais trauks - ar stikla krāsām apzīmētā limonādes pudele vairāk kā vienu ziedu nenoturēs. Pēc mirkļa puika nāk atpakaļ.Jau no virtuves dzirdu, ka troksnis tāds dīvains - it kā kāds stieptu bērza meiju uz Jāņiem. Lapu šalkoņa tāda līdzīga...
Eju skatīties un pārsteigumā tā arī palieku stāvot bez valodas:D Puiks no dārza atstiepis visu garo saulespuķi ar neskaitāmiem ziediem! Kāda limonādes pudele! Tur pat spainī tādu saulespuķi nepierunāt stāvēt! Bet Daniels neko. Stāv un brīnās par ko es pukojos:D
Galu galā uz skolu aizceļoja viena saulespuķe, pārējās zied virtuvē vairākās vāzēs. Tagad uz tām skatoties domāju, ka labi vien ir, ka Daniels mani tā pārprata...:)))
Jāatzīst - kopš sākusies skola jautrības mājās netrūkst!:)))
Kristiāns braucot no Lielupes uz mājām atrada uz ceļa mobilo telefonu. Pirmajā brīdī viņam bija doma to paturēt sev. Tad nu nācās ņemt talkā visu pārliecināšanas mākslu un panākt, ka telefons tomēr nokļūst pie īstā saimnieka. Ja godīgi - pārliecināt bija diezgan grūti. Te mazs paskaidrojums.
Pagājušo gadu puiki pa abiem pazaudēja trīs mobilos telefonus. Vai mums kāds piezvanīja un teica, ka telefons ir atrasts? Nē, ne vienu pašu reizi... Tāpēc arī saruna ar Kristiānu bija diezgan gara. Jo kāpēc man ir jāzvana, ja par MANU telefonu tā arī nepiezvanīja??? Bez īpašas degsmes telefona kontaktos tika sameklēts ieraksts - tētis.
Jau pēc nepilnas pusstundas atrastais telefons tika nodots īpašnieka tētim. Un arī manas klusās cerības piepildījās:))) Puiki pretī saņēma konču kasti. Tāds mīļš žests no vīrieša puses.
No savas bērnības atceros Ogres upē atrasto velosipēdu (bija paslēpts uz mazas saliņas upes vidū). Pateicu par atradumu vecākiem un viņi sameklēja īpašnieku. Tas bija ļoti priecīgs un apsolīja man par atrašanu lelli. Diemžēl solījums netika izpildīts. Mazas, piecgadīgas meitenes sirdi šis neizpildītais solījums ilgi kņudināja. Tā ik rīta gaidīšana, ka vīrietis parādīsies pie vārtiņiem ar mazu lellīti rokās bija diezgan skumja. Tāpēc priecājos, ka Kristiāna gadījumā vīrietis neko nesolīja, bet atveda to, ko uzskatīja par pareizu. Un viņš trāpīja desmitniekā - puikiem saldumi garšo:)))
Daniels vienā no pirmajām skolas dienām pazaudēja savu naudas maku ar visu braukšanas kartiņu un skolēnu apliecību. Pirmajā brīdī biju dusmīga. Mēnesis tikko sācies, bet viņš, kaut arī paaudzies, vēl jo projām ir izklaidīgs bez gala. Tieši tāda pati situācija bija pirms gada... Kaut ko līdzīgu viņam pateicu pa telefonu un liku cilpot atpakaļ uz picēriju, kur kopā ar draugu pēc skolas bija iegājuši pasēdēt. Nē, tur neesot viņa maka - Daniels no picērijas zvana. Prasu - kur Tu vēl biji? Bibliotēkā? Nu tad ej un paskaties tur. Par laimi maku bija atradušas jaukās bērnu bibliotēkas bibliotekāres:))) Šoreiz viss beidzās laimīgi, tik zinot savu izklaidīgo Danielu, domāju, ka atkal atskanēs zvans un viņš teiks - mammu, nevaru atrast, vai aizmirsu to vai citu lietu:D
Jāaudzina! Kas? Mana pacietība:DD
Tā arī daru. Šogad sev apsolīju, ka iemīlēšu zeķu adīšanu! :D līdz šim man tas nebija izdevies. Bet šogad būs savādāk. Un es jau sāku! Uzadīju siltas zeķes Ievai:))) Ievai vispirms, jo mazāk ko adīt:D
Jauku dienu visām! :)))
Ai, kā lasot Tavu stāstu par lietu pazusšanu iesmēju!Cik tas viss zināms, izjusts un līdzīgs!Cik savam lielajam puikam neesmu mācījusi, ka savas lietas jāuzpasē!Tagad vairs tik nosaku, ka māksla prasa upurus!Domāju otrs dēls tāds prātīgāks, piezemētāks būs savādāk, bet kas Tev deva!Ir uz pasaules stabilas vērtības, kuras nemainās!Bet Ievas zeķes skaistas un reizēm tā tik liekas , ka jo mazākas , jo mazāk darba!
AtbildētDzēst:)) tā vien šķiet, ka zināmā bērnu vecumā lietas dzīvo pašas savu dzīvi. Un nelīdz pat vecāku neskaitāmie atgādinājumi viņas pieskatīt! :))) Mūsmājās arī tā - viens no puikām tāds prātīgāks, vairāk seko līdzi savām mantām, otrs izklaidīgs bez gala. Bet mantas tomēr zaudē abi divi:DD Pie sevis reizēm iesmejam - sazin kā būs ar Ievu...:))))
AtbildētDzēstMaija - man tā apziņa, ka, ja maziņas, tad vieglāk pieveicamas:D
jā, mans lielais (??? vai tiešām liels???) puika arī savu galvu varētu pazaudēt un neatcerēties, kur to licis :D
AtbildētDzēstMācību gads tikai sācies, lai jautrība turpinās (man gan īsti smiekli nenāk, kad puika pirmajās nedēļās nopelnījis jau "2" un "n/i" un vēl par kaušanos izcelts vecāku sapulcē :(, varbūt būtu labāk, ja tā visa vietā būtu pazaudējis mobilo telefonu? :D)
jauks ieraksts, ar vienu elpu lasāms :)
AtbildētDzēstun man radās doma, ka daži uz šīs pasaules ir īpašāki tajā ziņā, ka prot viskautkur viskautko pazaudēt, tāds dabas dots talants :)
manam vīram ir tādi talanta dzinumi ar', man laikam viņš dzīvo blakus un māca nepieķerties mantām... bet tā ir lieta, par ko vieglāk runāt neka darīt.
skumjš bērnības solījums, tiešām prieks, ka puikām tika dots pretī par labo darbu, jo nez kā būtu ar nākošo atrasto telefonu :D
un smukas zeķītes :) man arī zeķadīšana nesaistās ne ar ko super patīkamu, bet tas laikam , ka tās tika iekļautas skolas programmā, jo citus iemeslus nepatikai neredzu :)
kaut kā mani parāva uz runāšanu; saulespuķes vilkšana mājās uzjautrināja...
Man parasti visi jautā "Kā gan tu tiksi galā ar diviem puikām, būs tak grūti!" Uz to smeju pretī "Es esmu mājas karaliene, kā teikšu, tā būs. Tas, kas mani nomoka - kā viņus sabarot! Cik pannas vajadzēs, kāda tilpuma katlus?" Bet tagad gan aptvēru, ka tā ēšana būs vēl nieks :)
AtbildētDzēstZeķes.. Es visu laiku taisos un taisos pēc dzijas un jaunām adatām aiztikt, bet, kā nesanāk, tā nesanāk.. :D
Inese - es arī sev tā jautāju:)) Vai tiešām lieli? Un ni. Jā arī tie ir klāt:D Lielākajam divi, mazākajam vesels bars - par aizmirstām mājasdarbu burtnīcām... ko darīt? Kārtot vakaros somu divatā? Vai tā būs labi ceturtās klases skolniekam? Tāds ir jautājums.
AtbildētDzēstKaušanās. Zini, iespējams, ka ne viss ir tā, kā no malas izskatās. Reizēm ir grūti saprast, kurš īsti būtu jābar.
Paldies, Daiga!:))) Jā, iespējams Tavs vīrs Tevi tā māca, nu par nepieķeršanos lietām. Un puikas mani. Bet reizēm tā mantu zušana ir tik ātra! :D Ka nepaspēj pat pierast...
Laikam Tev taisnība tajā zeķu adīšanas jautājumā - skolas laiku obligātums adīt zeķes bija tas, kurš uz zeķu lietām arī pēc skolas lika skatīties ar šķību aci:D Cita iemesla arī es neredzu:)) tāpēc šogad apņēmos, ka šo nepatiku pret zeķu adīšanu padzīšu:D
Zini - tā puķe knapi tika ievilkta pa durvīm, man žēl, ka nenobildēju to brīdi, tas paliks tikai atmiņā. No šodienas uz to visu atskatoties - tas bija riktīgi smieklīgi:)))
Ilze - reizēm būs grūti, bet vairāk būs jautro brīžu:))) Tiešām - Tu taču vienīgā meitene mājās:))) Mazie paaugsies un lutinās Tevi no visas sirds:)))
Par ēdināšanu - mani puikas reizēm ir gatavi apēst visu kas nekustas:D, bet tad atkal ir periods, kad neko īsti negrib ēst un ir gandrīz ar varu jābaro... Man par laimi abiem no agras bērnības ļoti garšo visvienkāršākā auzu pārslu biezputra - veselīga un barojoša:)) Un protams arī augļi un dārzeņi - atliek vien notīrīt burkānus, kad puiki ir klāt:D
Ilze, gan sanāks arī uz bodi pēc adatām un dzijas tikt. Tikmēr netā var internetbodēs papētīt, ko īsti gribētu:)))
mani sajūsmina tā attieksme: ja jau mamma teica vienu saulespuķi, tad arī griezīšu vienu saulespuķi! :D, nu tā pa tiešo. Laikam drīz tiešām būs jāsāk ticēt sieviešu un vīriešu atšķirībām dēļ ģenētikas (visu laiku ticu vairāk gan dēļ kultūras).
AtbildētDzēstTieši tā, Dace! :))) Mamma, Tu taču teici vienu! Tā arī izdarīju...
AtbildētDzēstTiešām nezinu, vai ģenētika vainīga, vai kas cits. Bet to, ka puikas domā savādāk...:)