Šodien, šķirstot vecu foto albumu, atcerējos visvienkāršāko savas bērnības lellīti.:)) Es viņu saucu par Malvīni, viņa bija apmēram 15 centimetri liela, no gaiši zila kokvilnas auduma ar tumši brūniem matiem.
Mamma man viņu radīja kādā lietainā vasaras vakarā, kad tikko bija pārnākusi mājās no darba, bet mājas darbi vēl tikai jāsāk... Šī lellīte man bija ļoti mīļa - spēlējos ar to gan mājās, gan ņēmu līdzi pie kaimiņu meitenēm. Domāju, ka šobrīd viņa guļ kādā no daudzajām kārbiņām mammas mājas bēniņos. Kādreiz būs jāpārcilā tās visas un jāpaskatās, vai tiešām ir tā, kā es domāju...
Tā nu sadomāju, ka arī es Ievai varētu radīt ko līdzīgu:))) Vēl jo vairāk tāpēc, ka lellītes darināšana aizņem vien nieka 15 minūtes:))
Ņem nelielu auduma taisnstūri, sarullē garāko malu un pārloka uz pusēm. Es vēl drošības pēc auduma malas pirms sarullēšanas apstrādāju ar zigzag dūrienu.
Pēc tam ar dziju nosien galviņas daļu.
Ņem otru auduma taisnstūri - tik garu, cik garas grib iegūt lellītes rokas izstieptā stāvoklī, atkal sarullē garāko malu. Nosien ar dzijas dzīpariņu lellītes ķermeni, lai pa vidu turētos ieliktās lellītes rokas. Tad ar dzijas dzīpariņu stingri nosien roku galus.
Pēc tā paša principa nosien kājas.
Tad izšuj lelles sejiņu, (to var arī nedarīt - atstāt vietu bērnu fantāzijai, vai zīmēt ar flomīšiem u.c) es to darīju ar mulinē diegiem un piešuj matus. Matiem izmantoju dziju galu atlikumus, kuri kādu brīdi bija man krājušies (protams, ka visus krājumus vienai mazai lellītes galvas rotai neizmantoju viss:D )
Viss - lellīte gatava. Man sanāca tāda kā maza Meža meita! :D
Jā, vēl šajā gadījumā izveidoju lellei halātveida brunci - tā kā to dara bērni - audumā izgriež caurumiņus rokām un pēc tam ap vidu apsien jostu.
Šādi var radīt mazulim spēļlietiņu arī tad, ja ne pa visam nav laika. Jo 15 minūtes, nu tas tiešām nav daudz! :))) Lielāki bērni ar šādu darbiņu paši lieliski tiek galā !:)))
Lai vienmēr pietiek laika pašam svarīgākajam! :)))
šis tiešām varētu būt ļoti mīļš māmiņas darinājums... lai gan šobrīd ir liela konkurence ar plastmasas mazlellītēm. Bet ja bērniņš pats piedalās lellītes tapšanā, tad nu gan tas varētu būt ārpus jebkuras konkurences :D
AtbildētDzēstZini, ja bērni aizraujas, tad kādā brīdī ir jāuzmanās, lai kādai, pa māju pārvietojoties, neuzkāptu virsū. Mums pirms pāris gadiem viņas bija tādas puiciskas:D kā jau karavīri, indiāņi un policisti:D
AtbildētDzēstMan arī bija šādas lellītes - Lupatiņa un Skrandiņa :) Ja nemaldos, tad tolaik lelles gatavošana bija aprakstīta grāmatā "Meitenes, grāmata jums!" - tāda oranžiem vākiem un visnotaļ padomiska.
AtbildētDzēst:))) Foršie vārdi lellītēm! Sazin kāpēc raisa asociācijas ar latviešu multenītēm:)))
AtbildētDzēstZini, tiešām nezinu, no kurienes mammai tā ideja bija, iespējams, ka no Tevis pieminētās grāmatas. To grāmatu es atceros - mammai tāda droši vien vēl tagad kaut kur noglabāta stāv:D Viņa nespēj izmest grāmatas, lai arī cik viena otra padīvaina mūsdienu izpratnē ir:D