Aizvakar tapa vēl viena trakā, spocīgā jocīgā kruzuļšalle - mazajai Everitai:))) (Pirmā tapa Ievai par godu tambordienai.) Everitas māmiņa pagājušajā nedēļā man epastā uzrakstīja ļoti jauku vēstuli (Paldies, Līga, par mīļiem vārdiem!:))) Esmu aizkustināta līdz sirds dziļumiem!) vēstules nobeigumā jautājot, vai nevaru uztamborēt kruzuļšalli arī viņas meitiņai. Godīgi sakot sākumā apjuku, jo nekad nevienam ārpus savu radu un draugu loka neko nebiju darinājusi. Baiļojos, vai spēšu pienācīgi izpildīt lūgumu. Bet Līga mani iedrošināja un te nu ir rezultāts:)) Es ļoti ceru, ka Everitai patiks! :)))
Tamborēju no šīs "Adelē" pirktās akrila dzijas ar tamboradatu Nr.1,75.
Šalle sanāca metru trīsdesmit gara, bet vēl vismaz puse no dzijas kamoliņa palika neiztamborēta. Bet gan jau radīsies pielietojums arī atlikumam:))
Bet vakar...
Nācām mājās no savas ikvakara pastaigas ar Ievu un dzirdam - kaut kur žēli ņaud kaķēns - tādā smalkā, izmisušā balstiņā... Un dzirdu savus puikus satrauktus skaļi runājam. Izrādās, mazs kaķēns kaimiņu sētā, kurā neviens nedzīvo, uzrāpies ozolā (bildē redzamajā) un netiek lejā. Vakars, tumšs, vairs neko nevar saskatīt, pat nevar redzēt to mazo ņaudētāju... Puiki aizstiepuši caur caurumu žogā mūsu garās trepes un organizē glābšanas darbus... Trepes izvelkamās, kuras kārtīgi jānostiprina... Bail iedomātie, kā tie glābšanas darbi būtu beigušies, ja mēs nebūtu laicīgi mājās pārnākuši. Kaimiņu māja ir līdz galam nepabeigta jaunbūve, pagalamā bedres un sazin kas vēl...
Mīļotais vīrietis pieslēja trepes pie koka un es kāpu kaķim pakaļ.Gribēja kāpt mīļotais vīrietis un puiki, bet man bija bail, ka pienācīgi nenoturēšu trepes un tad glābšanas darbi beigsies nelāgi, tāpēc izmantoju sievietes privilēģijas - iet pa priekšu:D
Uzkāpu tik tālu, cik sniedzās trepes, bet mazais kamoliņš vēl joprojām atradās neaizsniedzamā attālumā. Pa tumsu neriskēju kāpt kokā, ja nu kāds zars sauss un neiztur manu svaru.
Kāpu lejā. Puiki raud. Skaidrojam kāpēc nevaram vakarā vairs neko paši izdarīt... dēli neklausās, tik kā mantru skaita - viņam bail, viņš tur nomirs...
Zvanu 112. Jauka sievietes balss man iecietīgi skaidro, ka šovakar neviens nebrauks celt no koka kaķi. Sapratu,ka glābēji nepieciešami svarīgākos darbos, mazliet pat tā kā nokaunējos par savu ideju zvanīt glābšanas dienestam dēļ kaķa... sieviete saka - zvaniet rīt, bet man šķiet, ka viņa cer, ka nezvanīšu vairs...Bet kaķis aiz vien žēlāk lūdz pēc palīdzības.
Sameklēju Slokas patversmes telefonu. Izstāstu situāciju, bet arī viņiem nav garāku trepju par manējām. Turklāt ugunsdzēsējiem neesot vērts zvanīt, tāpat nebraukšot. Jā, es tagad to jau zinu. Patīkama vīrieša balss mani mierina - kaķis vienu, divas, vai trīs dienas pabļaus un pats nokāps lejā. Vai Jūs daudz kaķa skeletus esat kokā redzējusi? Man gandrīz sanāk smiekli. Nē, neesmu gan. Nevienu pašu kaķa skeletu kokā neesmu redzējusi, ja gribu būt precīza. Prāts kļūst nedaudz mierīgāks, bet tikai līdz brīdim, kad atkal izdzirdu kaķa raudas... Tās uz pašdarbību ir atkal pamudinājušas puikus. Viņi pa kluso vēlreiz aizstiepuši trepes uz kaimiņu sētu un stutē pie ozola. Sabaru un iedzenu istabā. Abi riņķo pa māju un visu laiku runā par kaķi. Nonāk pat tiktāl, ka rīt, tas ir šodien neies uz skolu, bet glābs kaķi. Nu man žēl gan puiku, gan kaķa... Stingri pasaku, ka glābšanas darbi, ja tādi būs nepieciešami turpināsies tad, kad viņi pārnāks no skolas un ne minūti ātrāk...
Daniels šorīt no rīta pa pusei apģērbies aizcilpoja uz kaimiņu sētu apskatīties, vai kaķis jau nav pats izglābies. Pie sevis klusībā cerēju, ka būs gan pa nakti norāpies no tā koka. Diemžēl manas cerības neattaisnojās... Līdz pat šim laikam kaķēns sēž kokā un izmisīgi ņaud. Ir pagājusi tikai viena diena... Gaidu mājās savējos un tad iesim mēģināsim pa dienas gaismu mazo nelaimes čupiņu nocelt no koka. Ļoti ceru, ka izdosies, bet ja ne? Vai tiešām tad tikai atliks gaidīt tās divas, trīs dienas?
Šallīte ļoti skaista un krāsas rudenīgas!turu īkšķus par izdošanos par labu kaķēnam!
AtbildētDzēstSkaistas krāsas šallītei!
AtbildētDzēstNabaga kaķēniņš, ļoti ceru, kad drīz vien dabūsiet viņu lejā no tā koka...man pilnīgi sirsniņa sažņaudzas, iedomājoties tos žēlabainos ņaudienus :(
krāsas smukas šallītei, mīļa :)
AtbildētDzēstceru, ka glābšanas darbiņi ir noritējuši veiksmīgi mazajam kokā kāpējam ;)
Malači glābēji! Es arī neesmu vienaldzīga pret mazajiem draugiem. Reiz centos glābt sabrauktu sunīti valmierā. protams, 112 glābēji un policija mani pasūtīja 3 mājas tālāk, patversme pateica, ka viņiem darba laiks beidzies... toreiz noraudāju acis sausas. otrreiz zvanīju policijai, viņiem laikam mani žēl palika, un teica, ka varot atbraukt. bet tikai - ja iemidzināt. citādi neesot jau kur to suni citur likt. tad es viņus pasūtīju 3 mājas tālāk... nu trakums kaut kāds. paldies dievam viss beidzās labi, - uzradās suņa saimnieki un aizveda suni mājās. vēlāk redzēju viņu klibojam pa pagalmu - tātad dzīvs vismaz bija.
AtbildētDzēstTeorētiski un arī praktiski ugunsdzēsēji brauc kaķus no kokiem celt zemē, bet vēlās vakara un nakts stundas gan ir tās, kurās visbiežāk nāksies uzklausīt atteikumus... Ceru, ka jūsu glābšanas misija ir beigusies veiksmīgi, bet vispār jau par tiem skeletiem kokos tas ir joks, kurā tikai daļa ir joks, pārējais - taisnība, jākāpj jau vien tam gudriniekam pašam lejā
AtbildētDzēstTuru īkšķus par glābšanas misiju un šallīte ļoti skaista! :)
AtbildētDzēstMeitenes!:))) Kaķēns laimīgi ir ticis lejā no koka!:)) Todien gan neizdevās - kaķēns bija uzrāpies vēl augstāk. Pieejot klāt ieraudzīju ka mūsu trepes ir daudz par īsām un arī pa zariem rāpties uz augšu viņam pakaļ nebūs iespējams - zari pārāk tālu viens no otra, varbūt vienīgi divmetrīgs basketbolists spētu to darīt... zvanīju vēlreiz uz 112 un glābēji tiešām atbrauca!!!:)))) Paldies viņiem un visiem pārējiem, kuri centās kaķēnam palīdzēt - galu galā saradās paliels bariņš, pat atradās sieviete, kura kaķēnam vēlējās piedāvāt savas mājas :))) Bet glābēju trepes bija par īsu. Vīri mēģināja kaķēnu dabūt lejā ar ūdens strūklas palīdzību, bet, pārbijies kaķēns uzskrēja koka galotnē... Glābšanas darbi tika pārtraukti līdz ar tumsu. Bet nākamajā rītā minkāns jau bija lejā no koka:))) Pats:))) Laikam slapjais kažociņš mudināja pārvarēt bailes no augstuma...
AtbildētDzēstPai - varu iedomāties kā Tu juties cenšoties glābt suņuku un saņemot atteikumus palīdzēt...:(( Par policiju man nav nekādu ilūziju - vairākus gadus pēc kārtas bieži ar viņiem nācās saskarties darba jautājumos - visbiežāk, lai ziņotu par pazudušiem, vai aizbēgušiem bērniem... pēc tam bija tāda bezspēcības sajūta... Protams ir dažādi policisti, bet to, pie kuriem gribētos vērsties pēc palīdzības ir mazāk. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies:))
Jauki, ka Tevis izglābtajam sunītim viss beidzās laimīgi! :)))))
Šallītes dzijas krāsas mani uzrunāja veikalā - tādas rudenīgas un tai pašā laikā rotaļīgas, šķita, kas tas ir tas, kas mazai jaunkundzītei varētu patikt:))) Paldies, mīļās, par jaukiem vārdiem :)))