Adumu atgriezumu otra dzīve:))

Rāms, svētdienīgs miers mājās.

Un ir jau arī svētdiena:))) Kaut šobrīd man ir neticami klusa māja, jo mīļotais vīrietis klīnikā programmē, Daniels palīdz savam labākajam draugam Artūram celt štābiņu, Kristiāns devies ķert zivis uz Lielupi... Bet mazas roķeles klusi, klusītēm cenšas pamodināt kaķi, kurš ļoti omulīgi iekārtojies uz tukšās picas kastes:)))

Tādās rāmās dienās reizumis rodas pa kādai idejai, kuru tā arī uzreiz var realizēt, jo idejas īstenošana neprasa ilgu laiku. Tā šodien Ieva tika pie jaunas spēļu lietas:)) hm, pat īsti nezinu, vai tā var teikt. Bet ja viņa spēlējas, tad jau tomēr ir spēļlieta:D

Nē, tie nav apavi. Kaste šķita ļoti piemērota, lai saliktu iekšā šos:)))

Jā, jā! :))) Ieva šodien tika pati pie saviem audumu gabaliņiem. Mēs, lielās meitenes, droši vien teiktu - audumu atgriezumiem.
Šāda doma man radās vērojot kā Ieva vienmēr ar lielu interesi pēta jebkādus audumus,vai apģērbus, kuri nonāk viņas tuvumā. Un ir taču neforši, ja man nākas viņai audumu atņemt un teikt, ka šo gan ne, jo nosmērēsies, saburzīsies, vai ko tamlīdzīgu. Viņa taču ir pelnījusi pati savus audumus!!!! Ar kuriem var darīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā!!!! :)))))) Turklāt tas nemaksā pilnīgi neko! Es jau teicu, ka tie ir audumu atgriezumi:)))

Ja es būtu zinājusi, ka Ievas prieks būs tik milzīgs:))))))))))))) Es jau sen būtu viņai šādu prieku sagādājusi! :))) pilnīgi noteikti zinu, ka audumu daudzums Ievas kastē pakāpeniski tiks palielināts un dažādots! :))

Audumu kaste šodien ir iztukšota un atkal piepildīta neskaitāmas reizes:)))

Audumu gabaliņi nonāk gan uz galvas, gan skapīša plauktos, gan tiek stūķēti manā kabatā un citās iedomājamās un arī neiedomājamās slēptuvēs:D

Audumu malas nav apstrādātas - man šķita, ka Ievai patiks papētīt kādu atirušu diegu un varbūt pat mazie pirksti palīdzēs diegam irt tālāk...

Sēžot blakus Ievai un raugoties viņas rotaļā ar audumiem, pēkšņi atcerējos sen, sen aizmirstu ainu - milzīga finiera kaste pilna ar visdažādākajām auduma skrandiņām. Īsām, garām, šaurām platām. Un tās visas krāsainas! Ar visdažādākajiem zīmējumiem :))) Jā, mana tēta darba vieta darbnīcās. Smaržoja pēc eļļām, benzīna, mazliet pēc cigarešu dūmiem, ar kuriem bija piesūkušies vīru darba apģērbi un vēl kaut kā nenosakāma. Kastē glabājās lupatiņas ar kurām vīri slaucīja eļļas no motoriem un droši vien visādus citādus netīrumus...
Man šī kaste šķita maģiska. Vienmēr, kad nonācu darbnīcās (tas gan nebija bieži), pirmām kārtām devos turp un pētīju, pētīju, pētīju - aizmirstot par visu citu. Visbiežāk pie lupatu kastes mani atrada arī pēc ilgāka laika. Reiz es kastē atklāju kaķēnus:))) Tas manī radīja brīnuma sajūtu un vēl vairāk vilināja uz kastes pusi un darbnīcām kā tādām...
Jā, laikam ir lietas, kuras nemainās.

Omulīgu novakari Jūsmājās! :))

Krāsainas brīvdienas:))

Brīvdienas kā krāsainas pērlītes savijušās vienā virtenē...

Kaut kas tāds pasakains, netverams, mazliet nereāls.
Māksliniece Laima Bikše trausla, sievišķīga, tai pat laikā ļoti, ļoti vienkārša un īsta. Esmu apburta:))) Tāpat ir ar viņas gleznām. Kaut kas no bērnības sajūtām tajās raugoties...
Princeses cienīga lustra lielajā istabā, smalki izzīmēti ziedi uz grīdas un saules pielieta veranda, kaut saule ietinusies mākoņos... Silti. Gribas pateikt ka tā ir māja, kurā piestāv audzināt bērnus. Nokautrējos, nepasaku. Tagad žēl. Varbūt citu reizi.
Runājam par mājām, par bērniem. Tik ikdienišķi un tai pašā laikā īpaši. Projām dodoties Ieva uzdāvina Laimai smaidu. Laima mums - savus gaišos smieklus...

Daniela savērtas krelles. Rudenim piestāvošas. Vienas tiek māsai. Visskaistākās!!! :)) Tām gan manis tamborēta pīnīte. Sarkana.
Ieva priecājas par krellēm. Tā ļoti, ļoti sievišķīgi. Liek krelles ap kaklu un skatās spogulī:))) Koķetē. Krelles noņem, liek atpakaļ un tā bezgalīgi... Un to visu pati! :))

Kāds mirklis Rīgas zoo. Sen nav te būts. Bērni priecājas, skaļi smejas un komentē redzēto. Bet mani neatstāj sajūta, ka šeit mājo skumjas.

Kaķim atņemtā. Daniels ieraudzīja nevienlīdzīgo cīņu un ātri noreaģēja.
Kādu laiku aijāja savās plaukstās nesot pie vetārsta...

Kristiāna lasītās zīles garšo:)) Puikas sadomāja salasīt zīles un vēlāk atdot zoodārzā.

Ieva smejas skaļi un skanīgi par ķenguru lēkāšanu. Blakus viens meitēns jautā savai mammai - kāpēc tas ķengurs skrien klibodams? Mamma saka - viņš lec. Nē, viņš skrien klibodams...

Daniels skatoties kā lemuri veikli pārvietojas pa virvēm skaļi domā - man mājās tādas virves vajadzētu! Cik vispār maksā lemurs? Gribētu tādu sev. Kad būšu liels, tad man būs lemurs. Atbraukšu mājās no darba un tad kopā ar savu lemuru lēkāšu pa virvju trasītēm...

Skaisti bērnu darbiņi! Tik krāsaini un dzīvi:)))))

Auto sēžot ēdam izkusušas siermaizītes. Karstās tējas termoss vainīgs. Bet garšīgi tāpat:)))


Krāsainu nedēļu Jūsmājās! :))))

Pirmais zeķu zvērs mūsmājās:))

Mūsmājās uzradies pirmais zeķuzvērs!:))))
Jau kādu laiciņu skatījos citos blogos un priecājos par šiem omulīgajiem zvēriņiem, bet man bija žēl bojāt jaunas zeķes:D

Bet vakar - izvelkot no skapja kādu sen necilātu kasti tajā atklāju vienu, mazu, noklīdušu, sen aizmirstu Daniela zeķi no viņa pirmajiem dzīves gadiem. Atcerējos pat kā toreiz zeķi kastē ieliku. Zeķīte bija tik mīksta, ka man necēlās roka to izmest, ieliku kastē ar domu ka varbūt otra zeķe radīsies un tad atkal būs pāris. Bet otra zeķe izrādās ir aizklīdusi nezināmos ceļos... un līdz šim laikam nav radusies. Tātad arī neradīsies vairs. Un Daniels pa šo laiku ir tā izaudzis, ka zeķe vien uz diviem kājas pirkstiem der:D

Tā kā manā rīcībā bija tikai viena zeķe, tad tapa šis mazais dīvainais zaķis, bet varbūt tas ir mazs monstriņš, vai cits meža dīvainītis. Jo vairāk uz to skatos, jo vairāk neesmu tik pārliecināta ka tas ir zaķis:D tāpēc arī izpalika bubulīša aste kā zaķim pienāktos...

Zeķi griezu no valnīša līdz gandrīz papēdim ar domu, ka tā izveidošu ausis. Bet papēža daļa būs seja - kā jau visiem citiem normāliem zeķu zvēriem tas ir pieņemts:))) vēl nogriezu zeķes pirkstgalu - tā līdz šūtajai vīlītei. Izvilku uz kreiso pusi un ar sīkiem dūrieniem sašuvu ausis. Ausu daļu centos noapaļot. Izvilku uz labo pusi, izstumdīju ausis uz āru, sašuvu pogas sejai un ar dziju iešuvu muti. Saliku puncī gan sinteponu, gan smalkus auduma atgriezumus - lai smagāks un stabili stāv. Kaut gan šim zvēriņam prasījās pēc aitas vilniņas. Bija tāda sajūta, ka būtu jauki tā. Bet tā kā vilniņas nebija, tad iztiku tā kā ir. Kur Jūs pērkat aitas vilnu? Vai to tā vienkārši vispār var nopirkt? Ja vien nav draugu, kuriem kūtī aug aitiņas:)))?
Aizšuvu zeķes purngalu ciet un viss. Laikam pats elementārākais zeķu zvērs kāds vien var būt, jo radies tikai no vienas zeķes:D
Ausu daļā, tur kur bija zeķei valnītis, veidojās tāds izspīlējums - tur iesēju "dzijas banti" - vienkārši tur kaut kas prasījās:))))

Tējas laiks....:)))

Un gulētiešanas laiks...:))

Bet mums - pastaigas laiks:)))

Siltas brīvdienas Jūsmājās! :)))

Kruzuļšalle un kaķa glābšanas darbi...

Aizvakar tapa vēl viena trakā, spocīgā jocīgā kruzuļšalle - mazajai Everitai:))) (Pirmā tapa Ievai par godu tambordienai.) Everitas māmiņa pagājušajā nedēļā man epastā uzrakstīja ļoti jauku vēstuli (Paldies, Līga, par mīļiem vārdiem!:))) Esmu aizkustināta līdz sirds dziļumiem!) vēstules nobeigumā jautājot, vai nevaru uztamborēt kruzuļšalli arī viņas meitiņai. Godīgi sakot sākumā apjuku, jo nekad nevienam ārpus savu radu un draugu loka neko nebiju darinājusi. Baiļojos, vai spēšu pienācīgi izpildīt lūgumu. Bet Līga mani iedrošināja un te nu ir rezultāts:)) Es ļoti ceru, ka Everitai patiks! :)))

Tamborēju no šīs "Adelē" pirktās akrila dzijas ar tamboradatu Nr.1,75.

Šalle sanāca metru trīsdesmit gara, bet vēl vismaz puse no dzijas kamoliņa palika neiztamborēta. Bet gan jau radīsies pielietojums arī atlikumam:))

Bet vakar...

Nācām mājās no savas ikvakara pastaigas ar Ievu un dzirdam - kaut kur žēli ņaud kaķēns - tādā smalkā, izmisušā balstiņā... Un dzirdu savus puikus satrauktus skaļi runājam. Izrādās, mazs kaķēns kaimiņu sētā, kurā neviens nedzīvo, uzrāpies ozolā (bildē redzamajā) un netiek lejā. Vakars, tumšs, vairs neko nevar saskatīt, pat nevar redzēt to mazo ņaudētāju... Puiki aizstiepuši caur caurumu žogā mūsu garās trepes un organizē glābšanas darbus... Trepes izvelkamās, kuras kārtīgi jānostiprina... Bail iedomātie, kā tie glābšanas darbi būtu beigušies, ja mēs nebūtu laicīgi mājās pārnākuši. Kaimiņu māja ir līdz galam nepabeigta jaunbūve, pagalamā bedres un sazin kas vēl...

Mīļotais vīrietis pieslēja trepes pie koka un es kāpu kaķim pakaļ.Gribēja kāpt mīļotais vīrietis un puiki, bet man bija bail, ka pienācīgi nenoturēšu trepes un tad glābšanas darbi beigsies nelāgi, tāpēc izmantoju sievietes privilēģijas - iet pa priekšu:D

Uzkāpu tik tālu, cik sniedzās trepes, bet mazais kamoliņš vēl joprojām atradās neaizsniedzamā attālumā. Pa tumsu neriskēju kāpt kokā, ja nu kāds zars sauss un neiztur manu svaru.
Kāpu lejā. Puiki raud. Skaidrojam kāpēc nevaram vakarā vairs neko paši izdarīt... dēli neklausās, tik kā mantru skaita - viņam bail, viņš tur nomirs...

Zvanu 112. Jauka sievietes balss man iecietīgi skaidro, ka šovakar neviens nebrauks celt no koka kaķi. Sapratu,ka glābēji nepieciešami svarīgākos darbos, mazliet pat tā kā nokaunējos par savu ideju zvanīt glābšanas dienestam dēļ kaķa... sieviete saka - zvaniet rīt, bet man šķiet, ka viņa cer, ka nezvanīšu vairs...Bet kaķis aiz vien žēlāk lūdz pēc palīdzības.

Sameklēju Slokas patversmes telefonu. Izstāstu situāciju, bet arī viņiem nav garāku trepju par manējām. Turklāt ugunsdzēsējiem neesot vērts zvanīt, tāpat nebraukšot. Jā, es tagad to jau zinu. Patīkama vīrieša balss mani mierina - kaķis vienu, divas, vai trīs dienas pabļaus un pats nokāps lejā. Vai Jūs daudz kaķa skeletus esat kokā redzējusi? Man gandrīz sanāk smiekli. Nē, neesmu gan. Nevienu pašu kaķa skeletu kokā neesmu redzējusi, ja gribu būt precīza. Prāts kļūst nedaudz mierīgāks, bet tikai līdz brīdim, kad atkal izdzirdu kaķa raudas... Tās uz pašdarbību ir atkal pamudinājušas puikus. Viņi pa kluso vēlreiz aizstiepuši trepes uz kaimiņu sētu un stutē pie ozola. Sabaru un iedzenu istabā. Abi riņķo pa māju un visu laiku runā par kaķi. Nonāk pat tiktāl, ka rīt, tas ir šodien neies uz skolu, bet glābs kaķi. Nu man žēl gan puiku, gan kaķa... Stingri pasaku, ka glābšanas darbi, ja tādi būs nepieciešami turpināsies tad, kad viņi pārnāks no skolas un ne minūti ātrāk...

Daniels šorīt no rīta pa pusei apģērbies aizcilpoja uz kaimiņu sētu apskatīties, vai kaķis jau nav pats izglābies. Pie sevis klusībā cerēju, ka būs gan pa nakti norāpies no tā koka. Diemžēl manas cerības neattaisnojās... Līdz pat šim laikam kaķēns sēž kokā un izmisīgi ņaud. Ir pagājusi tikai viena diena... Gaidu mājās savējos un tad iesim mēģināsim pa dienas gaismu mazo nelaimes čupiņu nocelt no koka. Ļoti ceru, ka izdosies, bet ja ne? Vai tiešām tad tikai atliks gaidīt tās divas, trīs dienas?