ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Paradīzes stūrītis - Gaujiena:)))

Šad tad vasarās izmantoju izdevību un  braucu mīļotajam vīrietim līdz uz Gaujienu. Viņu turp aicina darba lietas, mani - Gaujienas neizskaidrojamā burvība...





Gaujienas muižas brūža drupas.



Turpat nedaudz tālāk vecās pilsdrupas. Kad kārojas mazliet vienatnes...
















Viena no manām mīļākajām vietām Gaujienā ir Gaujienas pils. Tā piederējusi senai un pazīstamai dzimtai - Vulfiem. Jā, jā tiem pašiem Vulfiem, kuri saimniekoja Aumeisteros, Cesvainē, Bormaņos un daudzās citās muižās. Progresīvi domājoši cilvēki, nebaidījās no jaunām  lietām, gluži otrādi. Voldemārs fon Vulfs bija pirmais vācu barons Latvijā, kurš iegādājās automašīnu un pēc pāris gadiem noorganizēja pirmās auto sacīkstes baroniem. Un pats šajās sacīkstēs uzvarēja:D



Nevarēju Jums neparādīt šos:)))
Gaisīgi un romantiski rotājumi darināti no vienreizējām plastmasas glāzītēm un  nomizotiem koku zariem. Dekori nostiprināti traukā ar sīkiem akmentiņiem. Skaisti un šai vietai ļoti piestāv:)))




Pils celta vēlīnā klasicisma stilā.Tās kāpnes sargā divi mīlīgi lauvas:))












Vecās kolonnas auklē putnu mazuļus, bet pati pils šobrīd audzina cilvēku bērnus:)))
Jā, šobrīd te ir skola un šeit mācījies arī dzejnieks Ojārs Vācietis.




Pils priekšā kā senos laikos kopts apaļas formas zāliens. Kādreiz pašā vidū bijuši divi kastaņi. Bet pils dienvidaustrumu pusē bijis daudzu meiteņu sapnis  - rožu dārzs ar strūklaku:))) Manuprāt -  tas taču varētu kādreiz atdzimt arī mūsdienās... Nu tā pat kā Rundālē.









Romantiskie pils balkoni saglabājušies līdz mūsdienām.


Diemžēl pils otrā pusē izbūvētā veranda ar vitrāžām nav saglabājusies, tās vietā tagad ar margām ierobežota terase un kāpnes  no kurām  var redzēt "Anniņas":)



 Jāzepa Vītola muzejs "Anniņas" - kādreizējā muižas aldara māja, gan vairs ne tā senā, bet kopija, jo 1988. gada pavasarī veco ēku nopostīja uguns.






Nogāzē pie Anniņām ir estrāde, kurā notiek daudziem tik mīļās Vītoldienas. Savā ziņā -  Dziesmu svētki:)) Un arī avotiņš.



Vecie gaujienieši stāsta, ka šis ir senlatviešu svētavots.





Ūdens avotiņā patiesi  ir dzidrs, gards un spirdzinošs:))

















Šajā pils pusē bijusi dārznieka valstība ar siltumnīcām un lielu dārzu.








Piemineklis Ojāram Vācietim.
“… Te katrs cinītis un egle katra
 man ceļa somā ielika kaut ko.”  -  tā reiz Vācietis rakstīja par Gaujienu.


Kādreiz dārznieka māja, tagad skolas internāts.



Kādreizējā muižas klēts.







Šī ir bijusi ugunsdzēsēju māja, jeb špricmāja. Ēkas galā šobrīd ir informācijas cents, pa vidu bibliotēka un ja nemaldos - bāriņtiesa.





Ieva raugās uz kādreizējo kučiera māju.



Te mājvietu atradusi stārķu ģimene un neliels veikaliņš. Kučiera ēkai vidū bija iebūvēts pulkstenis, lai muižas ļaudis varētu zināt pareizu laiku.




Interesanti ir tas, ka gan pili, gan kučiera māju projektējis cilvēks, kurš pēc izglītības nav bijis arhitekts. Viņš vien bijis labos draugos ar Vulfu un viņam ļoti patikusi Gaujiena.  Es teiktu, ka viņš ir bijis romantiķis:))


 Man prieks, ka  tik daudzas ēkas no Gaujienas muižas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Bet baronu Vulfu kapliču nopostīja padomju laikā - astoņas kollonas no baronu dzimtas kapličas tika paņemtas un aizvestas uz Alūksni, lai izgreznotu parku pie dīķa... tā tās stāv tur vēl šodien... 


Lapeglēs žūžo viegls, vasarīgs vējiņš, dūc bites un kamenes...:))


Un tā jau deviņus simtus gadu...



Mazs paradīzes stūrītis zemes virsū:)) Tā pa visam nemanot iemīļots.


                                                Par Gaujienu vairāk vari izlasīt Te:)))





Vai šajā skolotāja Harija Grāvja sarakstītajā grāmatā:))) Uz grāmatas vāka redzama Gaujienas pils. Es aizrāvos ar pils skaisto detaļu bildēšanu, ka pa visam piemirsu nobildēt tās kopskatu:D





otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

Jāņu rīta ašā ideja:)



Izsmaržo jāņu zāles, vīst ziedu vainadziņi...
 Ievai pinot vainadziņu nebiju pārliecināta, ka viņa ko tādu liks galvā. Bet man par lielu pārsteigumu meitēns vainadziņu iemīļoja un vēl nākamajā dienā ik pa brīdim staigāja ar to:D

Šis līgo vakars man paliks atmiņā ar gaišām debesīm, skaistiem mākoņiem, lielu vēju Siguldas pusē un jasmīnu smaržu istabās. Žēl, ka izpalika ugunskurs, bet gan jau citu gadu arī tas būs:))



 Bet pašā Jāņu rītā spontāni izlēmām braukt uz Kurzemi. Ieva bez savas galvas rotas  nekur - pati uzlika galvā un uz auto prom:D




 Brokastis apvienojumā ar pusdienām Kuldīgas "Pagrabiņā".






" Pagrabiņš" iekārtojies kādreizējā rātsnamā. Jauks krodziņš, kurā vienmēr ir gardi ēdieni. Neteiksim, ka paši lētākie pilsētā, bet ne arī pārmērīgi dārgi. Vienīgais šīs vietas  mīnuss - reizēm diezgan daudz cilvēku, sevišķi ārzemnieku, tā ka var nākties pagaidīt. Jā, un uz terases nav bērnu krēsliņu, bet iespējams, ka man vajadzēja  pajautāt:D





Šoreiz izvēlamies sēdēt ārā uz upītes. Jā, jā, terase  ir uzcelta  tieši virs upītes. Baudot ēdienu var klausīties ūdens čalošanā :)))



Rāmām saruniņām tas nemaz netraucē, drīzāk gan otrādi - piedod tādu jauku noskaņu. Un kā pēc svētkiem arī cilvēku nebija daudz, nu vismaz sākumā.






No terases var priecēt acis par senatnīgo Kuldīgas arhitektūru..


Un arī bērnu delverības šeit nešķiet traucējošas, gluži otrādi, sastapām tikai labvēlīgus skatienus un smaidus:)))

Paēduši tālāk braucam uz jūru. Bet ieraugot, ka Ēdoles baznīcas durvis ir vaļā, nevarējām nepiestāt.



















Svētdiena. Dievkalpojumu laiks.





Skanīga mācītāja balss. Koša baznīca. Sirdī  nemanot rodas svētku sajūta.





Ēdoles baznīca celta 1647. gadā gotiskajā stilā.  Ar šo baznīcu saistās kāds sens un bēdīgs stāsts. 1623. gadā  nesaskaņu dēļ Ēdoles muižas īpašnieku Verneru Bēru nogalinājis viņa  paša dēls. Baznīcu esot uzcēlis otrs īpašnieka dēls Johans Ditrihs, kurš pēc nāves apglabāts zem baznīcas sliekšņa. Johana doma bija, ka tādejādi viņš izpirks grēkus...

Jā, Ēdoles baznīcā ir  vienas no vecākajām skanošajām ērģelēm Latvijā. Un melni koka soli, lai ļaudīm atgādinātu par viņu grēcīgumu...





Pāri ceļam, gandrīz pretī baznīcai, kādreiz bijusi skaista māja. Mani uzrunāja tās otrā stāva logi. Varbūt kādreiz tā atkal parādīs garāmbraucējiem savu košumu...



Un tad jau Ziemupe:))) Ar tukšu pludmali un gaišziliem viļņiem.







Ejam apciemot Ziemupes kadiķus.




Saauguši veidojot neskaitāmas " istabiņas"...
Bet iespējams, ka tā vairs nebūs ilgi:(((  Kadiķi  šeit kaut kādu iemeslu dēļ iet bojā... Ne visi uz reiz, bet kāda daļa jau ir nokaltuši.












Klusums, tik bišu sanoņa un putnu dziesmas...











Atceļā uz auto pirmie zaķkāposti:))



Šūpoles jūras krastā. Ļaujamies Kurzemes vējiem:) Un tad ceļš uz Liepāju. 




Liepāja ar šaurām ieliņām man liekas feinākā  pilsētas daļa.




Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle. Mūsu galamērķis.  Pulksten 18.00 katru vasaras svētdienu līdz 26. augustam skanēs  šīs baznīcas ērģeles kāda Latvijas ērģeļnieka izpildījumā. Šajā svētdienā spēlēja Kristīne Adamaite.  Sīkāk par koncertiem Te.



Man gan konci sanāca klausīties no baznīcas pagalma:D Ieva nebija noskaņota uzvesties mierīgi... Bet ar to jau mazu bērnu vecākiem jārēķinās;))


Savs labums bija - diez vai savādāk es tik ilgi staigātu pa baznīcas pagalmu un iepazītos ar Liepājas kaķi:D















Katedrālē nedrīkst fotogrāfēt, tāpēc bildes tikai no ārpuses. Zem kāpnēm noglabāta laika zoba skarta mātes skulptūra ar diviem bērniem.  Bet mazākā bērniņa krekliņam tāda mežģīne...:))) 

 Šajā baznīcā ir iespēja uzkāpt tornī un paraudzīties uz Liepāju no augšas. Šogad mēs šo iespēju neizmantojām vēja dēļ, bet pagājušajā gadā nenoslinkojām viss:)))

Skati, kuri paveras no augšas ir tā vērti! Tas tikai par vienu latu lielajiem un piecdesmit santīmiem mazajiem. Jā, kāpšana augšup pati par sevi jau ir piedzīvojums! Kāpēc? Kāpsiet augšup, tad sapratīsiet :)))





Lielais zvans bija Daniela kārdināšanas objekts:))


Pēc koncerta palēnām uz māju pusi, ar domu kaut kad vēl šovasar Liepājā atgriezties...


Lai silta un smaidīga nedēļa! :))